Rīdzinieks Genādijs Kondrašovs 12. jūlija priekšpusdienā pa vecā karjera ceļu aizbrauca uz ierasto vietu pie Lielupes makšķerēt.
Rīdzinieks Genādijs Kondrašovs 12. jūlija priekšpusdienā pa vecā karjera ceļu aizbrauca uz ierasto vietu pie Lielupes makšķerēt. Liels bija makšķernieka pārsteigums, kad vakarpusē tur, kur bija brauktuve, viņš ieraudzīja ūdeni…
Pēc 11. jūlija spēcīgajām lietavām ūdens līmenis visās mūsu rajona upēs strauji palielinājās. G. Kondrašovs pēc saviem mērījumiem un aprēķiniem spriež, ka Lielupē tas bija cēlies aptuveni par diviem metriem. Arī Pāvils Rauduve, kurš vairāk nekā 30 gadu nodzīvojis Lielupes krastā, bijušā ķieģeļu cepļa tuvumā, neatceras, ka vasarā upe būtu tā pārplūdusi. Mežotniekiem labi zināmo Buļļa ragu apņēma upes ūdeņi, kas applūdināja iebraucamo ceļu.
18. jūlija pievakarē P. Rauduve uzņēmās ceļveža lomu, un «Bauskas Dzīves» žurnāliste devās satikt mūsdienu Robinsonu. Ūdens līmenis jau bija tik daudz pazeminājies, ka līdz uzkalniņā stāvošajai automašīnai, «Audi Quattro100», teltij un iekārtotajai ugunskura vietai varēja aizbrist, tomēr izmantojām arī līdzpaņemto gumijas laivu.
Pēc vairāku dienu savrupās dzīves uz vientuļās salas Genādijs Kondrašovs labprāt izstāstīja par saviem piedzīvojumiem:
«Pirmajā brīdī, protams, bija šoks, jo sapratu, ka ar mašīnu projām nekur netikšu. Tad sāku meklēt vietu, kur pārvietot automobili, jo ūdens turpināja paaugstināties. Pirmajās dienās tas bija tik augsts, ka tikai ar helikopteru varētu aiztransportēt projām manu braucamrīku. Līdzi bija mobilais tālrunis, tādēļ varēju sazināties ar ģimeni un radiniekiem Rīgā. Vispirms mājās vajadzēja nogādāt radinieku, kurš bija atbraucis man līdzi. Pa tālruni radiem izstāstīju, kā viņi var atbraukt līdz zvejas vietai un kur mēs satiksimies. Ar gumijas laivu nokļuvu līdz ceļam. Arī sieva ieradās mani satikt.
Man ir sava galdniecības firma, kurā pats vadu visus darbus, tādēļ vajadzēja steidzami nokārtot neatliekamāko. Vienu dienu automašīna palika bez uzraudzības. Par laimi, nekas slikts nenotika. Trešdien atgriezos uz salas ar pārtikas krājumiem, man līdzi atbrauca dēls, kuram arī patīk makšķerēt. Tā mēs divatā dzīvojām te visu nedēļu. Makšķerējām, kurinājām ugunskuru. Tik gardu zivju zupu kā uz ugunskura nekur citur nevar izvārīt. Ūdens līmenim krītoties, mums ar rokām izdevās noķert milzīgu karpu, kas svēra vairāk nekā desmit kilogramu. Zivi pamanījām uz applūdušā ceļa. Tik liels loms manā makšķernieka biogrāfijā bija pirmoreiz, kaut gan jau kopš 1980. gada braucu zvejā.
Manas iecienītākās zvejas vietas ir Lielupē – no Bauskas līdz Mežotnei – un Mēmelē – Skaistkalnes apkārtnē. Ierodoties makšķerēt, vispirms izbaudu apkārtnes ainavu. Bauskas rajona upēs makšķerēju jau sen. Kad nebija savas mašīnas, braucu šurp ar autobusu. Visvairāk patīk «copēt» sapalus. Nesen esmu sācis iepazīt jaunas zvejas vietas Aiviekstē.
Tikko piedzīvotais liks man būt uzmanīgākam. Es nekad nebiju iedomājies, ka ūdens līmenis upē var tā celties, ka applūdina arī ceļu. Tā kā makšķerēju no laivas, ūdens svārstības nevarēju konstatēt. Ceru, ka otrreiz nekas tamlīdzīgs neatgadīsies. Uz salas pavadītajā laikā būs iekavējušies darbi manā firmā «Elberts». Pēc profesijas esmu elektromehāniķis, kokapstrādes nozarē strādāju četrus gadus.»
