Juris Circenis ir amatu mācības un vizuālās mākslas skolotājs Svitenes pamatskolā. Par skolotāju Juris strādā 22 gadus.
Juris Circenis ir amatu mācības un vizuālās mākslas skolotājs Svitenes pamatskolā. Par skolotāju Juris strādā 22 gadus. Viņam ir arī otra profesija – mēbeļu galdnieks. Juris Circenis specializējas ģitāru būvē. Viņš izgatavojis apmēram 50 instrumentu. Sākot no pusaudža vecuma, Juris spēlējis dažādās grupās Bauskā un apkārtnes pagastos. Jau ceturto gadu atvaļinājuma laikā viņš brauc uz Vāciju un kļūst par ielu muzikantu.
Tev ir vairākas profesijas. Kālab tu izvēlies muzicēšanu ielās, nevis mierīgi sēdi mājās, teiksim, gatavojot mēbeles?
– Mana devīze – nemitīgi atrasties kustībā, gūt jaunus iespaidus un idejas radošajam darbam. Jūtos jauns, un mans dzīves stils arī ir tāds jauneklīgs. Es daru to, kas man patīk un vienlaikus mēģinu atbrīvot sevi no raizēm par materiālo situāciju. Par darbu skolā saņemu 61 latu mēnesī. Ar to nav iespējams nodrošināt ģimeni, taču pedagoģiskajā darbā saskatu dziļu jēgu. Izvēloties ielu muzikanta profesiju, naudas pelnīšanu iespējams veiksmīgi apvienot ar dažādu valstu apceļošanu, jaunas informācijas iegūšanu un draudzīgu sakaru nodibināšanu.
Vai atceries, kad pirmo reizi spēlēji uz ielas?
– Tas notika Francijā, kad piedalījos nometnē «3×3». Tā bija pēdējā nometne latviešu īpašumā Abrenē. Nelielā pilsētiņā – Šinonā – reiz nolēmu sevi pārvarēt un pamēģināt spēlēt uz ielas. Sava prieka pēc dziedāju arī Parīzē – Monmartrā. Tā bija neaizmirstama sajūta. Visa Parīze pie kājām, jutos līksms un atbrīvots, dziedāju «Pūt, vējiņi!». Pirms vairākiem gadiem, braucot uz starptautisko bērnu folkloras festivālu Turcijā, apstājāmies Budapeštā un muzicējām uz ielas. Tie visi bija tikai mēģinājumi. Ielu muzicēšanai pavisam nopietni pievērsos pirms četriem gadiem. Kopā ar pazīstamu trombonistu aizbraucām uz Vāciju.
Kāpēc izvēlējāties Vāciju?
– To noteica vairāki iemesli. Vācija ir pietiekami liela valsts, lai ielu muzikantiem darba netrūktu. Protams, var doties arī uz Čehiju, bet tur, izņemot Prāgu, iespējas ļoti ierobežotas. Vācijā ielu muzicēšanas tradīcijas ir ļoti senas, tādēļ attieksme pret muzikantiem labvēlīga. Nav mazsvarīgas arī sarunvalodas zināšanas. Pirms četriem gadiem mans vārdu krājums vācu valodā bija niecīgs, bet tagad sarunvalodas prasmi esmu uzlabojis.
Pastāsti, lūdzu, kā norit gatavošanās braucieniem?
– Ņemam līdzi sadzīvē visnepieciešamākās lietas, rēķinoties ar to, ka veselu mēnesi par mājvietu kļūs automašīna. Es atskaņoju tikai instrumentālo mūziku, tāpēc ļoti būtiska ir radošā sadarbība ar partneri, laba saprašanās. Esmu spēlējis kopā ar saksofonistu, bet pērn man laimējās iepazīties ar profesionālu klarnetistu. Toties šogad braucu viens un Vācijā pavadīju visu jūniju.
Kādu instrumentu spēlēji?
– Man līdzi bija vesels ekipējums – statne ar mutes harmonikām, ģitāra un tamburīns. Savā ziņā braukt vienam ir pat labāk, bet, ja nav iepriekšējas pieredzes, drošāk ceļot divatā. Vācijā pazīstu ļoti daudz ielu muzikantu. Mēs regulāri uzturam sakarus, apmaināmies ar informāciju.
Latviešus arī gadās satikt?
– Vācija ir pilna ar profesionāliem Latvijas mūziķiem. Uz ielām spēlē pūtēju orķestra «Rīga», kamerorķestra, simfoniskā orķestra mākslinieki, nemaz nerunājot par amatieriem. Esmu sastapis arī amerikāņus, krievus un citu valstu pārstāvjus.
Tu sacīji, ka jādzīvo automobilī. Kā iespējams paciest tādu diskomfortu?
– Komfortu vai diskomfortu katrs rada pats. Pat visnepiemērotākajos apstākļos, ja vien cilvēks grib, iespējams justies ērti un mājīgi. Agrāk auto pa nakti novietojām degvielas uzpildes stacijā. Tagad izvēlamies bezmaksas stāvvietas. Protams, atrašanās svešā zemē pilnīgā vienatnē nav diez cik omulīga, taču Vācija ir pietiekami civilizēta, lai nebūtu jābaiļojas par drošību.
Ja tev ir brīvs laiks, kā to izmanto?
– Esmu apceļojis visu Vāciju. Vienu vasaru paņēmu līdzi dēlu Juri, lai viņam parādītu tūristu iecienītākās vietas. Mēneša laikā nobraucām astoņus tūkstošus kilometru, kāpām kalnos, pētījām veco piļu arhitektūru, iegriezāmies kūrortpilsētiņās. Ceļojumos gūtie iespaidi man noder arī pedagoģiskajā darbā. Esmu apmeklējis vairākas skolas, lai izzinātu vizuālās mākslas un amatu mācīšanas dažādas metodes. Vācu kolēģiem rādu savu audzēkņu darbu fotogrāfijas, videoierakstus. Apmaināmies ar metodisko literatūru, mācību programmām.
Ielu muzikanta dzīvē svarīga nozīme ir nejaušībām.
– Te nekas nav iepriekš prognozējams. Reiz kāda ģimene uzaicināja spēlēt vakariņās. Draudzīgu attiecību nodibināšana ar ielu spēlmaņiem Vācijā ir gluži parasta lieta. Mēs kopā ar kompanjonu toreiz pavadījām jauku vakaru. Pēc klientu vēlēšanās atskaņojām bītlu mūziku, tērzējām. Mums piedāvāja atsevišķu istabu, kur pārnakšņot un uzaicināja iegriezties vēl. Ir gadījies spēlēt arī kāzās.
Varbūt šīsvasaras braucienā arī atgadījās kas interesants un negaidīts?
– Minsterē uz ielas klāt pienāca kāda dāma un ieteica apmeklēt Latviešu ģimnāzijas pēdējā izlaiduma sarīkojumus. Ierodoties biju patīkami pārsteigts, jo ballītē spēlēja grupa «Jauns mēness». Sastapu Ilgu Reiznieci un Valdi Muktupāvelu, ar kuriem kopā biju muzicējis vairākkārt. Nospēlējām dančus arī Minsteres ģimnāzijā. Pēc tam steidzos uz Latviju, lai folkloras kopas «Trejupe» sastāvā piedalītos Dziesmu svētkos.
