Mūsu kapsētas ir kā laikagrāmatas lappuses, kuras pāršķirstām, apciemojot mūžībā aizgājušo atdusas vietas.
Mūsu kapsētas ir kā laikagrāmatas lappuses, kuras pāršķirstām, apciemojot mūžībā aizgājušo atdusas vietas. Nav svarīgi, cik grezns vai monumentāls ir piemineklis – viss apsūno un sarūs –, bet gan tas, ar kādu cieņu mēs to kopjam un glabājam. Tāpēc ir sāpīgi redzēt, ka līdzās sakoptai piemiņas vietai ir ar zālēm apauguši pauguri.
Prieks par cilvēkiem, kuri, kopjot savu tuvinieku atdusas vietas, aprūpē arī bez piederīgajiem palikušo kapu kopiņas. Taču neizprotama ir to cilvēku rīcība, kuri, tīrot savu piederīgo kapus, atkritumus un drazu nevīžo iznest ārpus kapsētas – šim nolūkam iekārtotā laukumā vai konteineros, bet izber turpat kapsētā pie vaļņa vai uz citām kapu kopām. Tā tas ir Bauskas jaunajos kapos, kur tiek ignorētas izliktās aizlieguma zīmes.
Cerot uz cilvēku godaprātu, vēl nevienu vārdā nenosaukšu. Varbūt, izlasot šīs rindas, ierunāsies viņu sirdsapziņa un turpmāk nekas tāds vairs nenotiks.
