Bauskas 1. vidusskolas 9.k klases izlaiduma ballē improvizētā «Laimes spēlē» audzinātāja Aija Vanaga izvilka laimīgo aploksni – romantiskas vakariņas Budapeštā.
Bauskas 1. vidusskolas 9.k klases izlaiduma ballē improvizētā «Laimes spēlē» audzinātāja Aija Vanaga izvilka laimīgo aploksni – romantiskas vakariņas Budapeštā. Šo pārsteigumu bija sagādājuši 9.k klases bērni un viņu vecāki.
No ārstnieciskām peldēm līdz vīna pagrabiem
13. jūlija rītā Bauskā mani laipni uzņēma Atpūtas un ceļojumu centra IMPRO autobuss. Grupā bija jauki cilvēki, es pat teiktu – ar gaišu auru.
Ungārija sagaidīja ar sauli un saulespuķu pļavām. Tādas es vēl nebiju redzējusi. Ceļa nogurumu un putekļus atstājām Miškolcos, peldoties klints alu ārstnieciskajos minerālavotos. Siltākajā baseinā bija +35° C – gluži kā vannā. Baseinos cilvēki nepeldas, notiek mērcēšanās līdz kaklam. Dažās alās no augšas ar spēcīgu straumi gāžas ūdens, atliek tikai stāvēt apakšā un biedēt osteohondrozi.
Pēc dušas un spirdzinošiem dzērieniem ceļš turpinājās – uz vīna pilsētu Tokaju.
Par Tokajas vīnu mēdz teikt: «Karaļu vīns – vīna karalis!» Vīnogām un līdz ar to vīnam specifisku garšu dod pelni no Tokajas vulkāna, kas pašlaik klusē, bet kādreiz esot darbojies. Mēs tikām laipni uzņemti Varhejo ģimenes īpašumā, kas celts 16. gadsimtā un ir vecākā vīna darītava Tokajā. Vīna pagrabs klintī dvesa noslēpumainības un senatnes elpu. Notika gaišo vīnu (sarkanos Tokajā negatavo) degustācija. Katra vīna šķirne jālej citā tulpjveida glāzītē, turot to pie kājiņas. Garšojot paņem malku mutē, apmēram minūti patur un izspļauj – tā garšas buķete, kas paliek mutē, ir īstā.
Nakts pastaigā pa kluso Tokaju apskatījām pieminekli vīna dievam Bakham, kas atrodas blakus… baznīcai, arī pirmo pilsētas aku.
Nākamajā dienā no turku cietokšņu mūru augstumiem vērojām lielāko baroka stila pilsētu Ungārijā – Egēru – ar sarkanbrūniem dakstiņu jumtiem. Pilsētas vēsturi krietni vien iespaidojis turku iebrukums. Protams, arī tur atpūtai mums tika piedāvāti daudzi vīna pagrabi un krodziņi «Skaistās sievietes ielejā». Pie mums šādu ieleju gan varētu saukt par «Sieviešu bēdu ieleju». Interesanti, ka pārdzērušos cilvēkus tur nesastapu, lai gan glāze vīna maksā tikpat, cik porcija saldējuma. Statistika liecinot, ka Ungārijā vīna patēriņš uz vienu cilvēku gadā samazinoties. Ungāri uzskata, ka galvenais ir rituāls: skaistas glāzes, pieskaņoti galdauti, sveces un ēdiens. Tad nemaz neesot vēlēšanās piedzerties.
Austrumu Parīzē – Budapeštā
Donava (ungāri to sauc vienkārši par Dunu) pilsētu dala divās daļās – Budā un Peštā. Tās krastus savieno seši tilti. Šķita, ka naktīs tur neviens neguļ. Tūristi un vietējie iedzīvotāji straumēm plūda skatīt pilsētu. Ungāru jaunieši vedot uz Budapeštu savas iemīļotās bildināt un kā dāvanu «noliekot» visu pilsētu pie iecerētās kājām.
Visu aprakstīt nemaz nav iespējams. Mums izdevās iekļūt pasaulē greznākā parlamenta ēkā pašā Donavas krastā. Par Budapeštu mums stāstīja latviete, kura pirms 18 gadiem ieprecējusies Ungārijā. Daudz interesanta uzzinājām par turienes bērniem un skolu. Ungāru bērni ļoti labi zina savas zemes vēsturi. Tāpat kā Tēvreizi, viņi varot noskaitīt visus Ungārijas karaļus, vēsturiskos notikumus, zinot katru akmeni pilsētā, kuram ir kaut neliela vēsturiska nozīme. Skolā bērni katru rītu satiekoties un pēcpusdienās atvadoties, sabučojoties ar saviem klasesbiedriem. Skolotājus saucot par tantēm un onkuļiem, tomēr saglabājot cieņu un zināmu distanci. Ģimenes parasti cenšoties atpūsties kopā ar bērniem. Apskatēs un sarunās pagāja diena, un vēlu vakarā devāmies divu stundu braucienā ar kuģīti pa Dunu. Pilsēta vienās ugunīs, atkal mūzika, vīns un sentiments.
Marcipāna muzejs Sentendrē
Šīs pilsētas vēsture iesniedzas tālā senatnē, kas atspoguļojas tās interesantajā apbūvē, kas iekļaujas gleznainajā dabas ainavā. Sentendre piedāvāja neskaitāmas mākslas galerijas, ungāru lietišķās mākslas veikaliņus. Ievērības cienīgs ir arī marcipāna muzejs. Tikai Austrijā un Sentendrē marcipāns tiek ražots bez kartupeļu cietes un sintētiskām piedevām.
Pēdējās atvadas Ungārijai pamājām no 350 metru augsta kalna, kur atrodas Višegradas cietoksnis, no kura var redzēt Donavas līkumus visā daiļumā, regulāros vīnadārzus kalnos un saulespuķu pļavas ielejās.
Pēcvārdi
IMPRO laikam izceļas pārējo firmu vidū ar to, ka vienmēr izpilda programmā solīto un komanda rūpējas par klienta maksimālām ērtībām. Pirms katras pilsētas apmeklējuma tiek izsniegtas kartes un iepriekš sīki izstāstīts par apskatāmiem objektiem. Uzzināt ceļojuma maršrutus un nokārtot visas formalitātes var firmā «Bauskas tūrists», kas darbojas arī kā IMPRO informācijas birojs.
Ungāri ēdot ļoti daudz gaļas, turklāt diezgan treknu un pikantu, pārsvarā ceptu, bet maizei piekožot maizi. Ungāru virtuvei raksturīgi ēdieni: gulašzupa, cālis ar pipariem, brieža gaļa ar meža ogām un zivju zupa. To gatavo šādi: apmēram pusotru līdz divas stundas uz lēnas uguns nelielā daudzumā ūdens vāra dažādas izķidātas zivis, kamēr tās pilnībā izjūk. Tad masu izberž caur sietu, pielej ūdeni, pievieno sagrieztu un apceptu papriku, tomātus, sīpolus, zaļumus un citā traukā nedaudz novārītus zivs filejas gabalus. Garša vienreizēja un šī vira nemaz nelīdzinās mums pierastajām zivju zupām.
