Šogad mūsu rajonā ar trakumsērgu slimi dzīvnieki reģistrēti piecos gadījumos. Vidzemē to skaits ir pāris desmitu.
Šogad mūsu rajonā ar trakumsērgu slimi dzīvnieki reģistrēti piecos gadījumos. Vidzemē to skaits ir pāris desmitu. Ir vai nav pamats uztraukties – par to lai spriež katrs pats.
Speciālisti apgalvo, ka trakumsērga pastāvēs tik ilgi, kamēr eksistēs civilizācija. Pašlaik svabada no trakumsērgas draudiem esot tikai Antarktīda, daļēji arī Lielbritānija. Attīstītajās Eiropas valstīs ar valdības atbalstu meža dzīvnieku imunizācija notiek, no lidaparātiem mežā izkaisot sazāļotas ēsmas, kuras apēdot, dzīvnieki saņem vakcīnu pret trakumsērgu. Valsts veterinārajam dienestam tā saucamā perorālā vakcīna ir. Taču aktuāls ir jautājums – kā un kas šo vakcīnu izplatīs mūsu mežos.
Ar trakumsērgu var inficēties pat no pašu suņa, kam ļauta vaļa izlocīt kājas pa meža takām, tur nonākot saskarē ar inficētu meža dzīvnieku.
Vairākkārt esam dzirdējuši apgalvojumus, ka strauji pieaudzis plēsīgo dzīvnieku skaits, kļuvis vairāk trakumsērgas pārnēsātāju. Dzīvnieku skaita regulēšana no medību saimniecības viedokļa ir ļoti būtiska.
Plēsēju skaits jāierobežo, un tas ir mednieku uzdevums. Medniekus gan mēdz iedalīt nosacīti divās lielās kategorijās (lai man atvaino mednieki, ja tā nav!) – vieni, kurus, pirmām kārtām, interesē gards cepetis un izcilas trofejas, otri – kurus vispirms aizrauj pašas medības un kuri apzinās medību lomu mežu apsaimniekošanā. Tieši «otro» pienākums ir ierobežot plēsēju skaitu mūsu mežos, lai gan iešana medībās ir saistīta ar lieliem izdevumiem, un tas daudziem medniekiem liek palikt mājās.
Mednieku kolektīvi slēdz līgumus par noteiktu valsts meža platību apmedīšanu, slēdz līgumus arī ar lielo zemju platību īpašniekiem. Mazo platību īpašnieku ir pārlieku daudz, lai mednieki spētu ar viņiem visiem noslēgt līgumus. Daudzi zemes īpašnieki medniekus labāk redz «ejam, nekā nākam», jo kāds taču var kaut ko noskaust, sabojāt, nozagt, izmīdīt… Saimnieks zina, ka apzinīgs mednieks paņems «uz grauda» arī viņa suni, ja tas klimtīs savā vaļā.
Privātīpašums ir svēta lieta, zemes īpašniekus var pilnībā saprast. Taču trakumsērgas pārnēsātāji apdraud mūs visus.
Ja saimniekam pašam nav tiesību apmedīt savas platības, kādēļ gan šajā teritorijā radīt rezervātu lapsām, jenotsuņiem? Kā medniekiem un zemju īpašniekiem rast kopīgu valodu mūsu visu interešu un veselības labā?
