Sācies lielās skaidrošanas, solījumu un pašslavināšanās laiks.
Sācies lielās skaidrošanas, solījumu un pašslavināšanās laiks. Priekšvēlēšanu drudzis. Dažu rūdītu politiķu runās ir interesanti klausīties viņu apbrīnojamo demagoģisko spēju dēļ. Un arī nomācoši, jūtot, ka uzstāšanās jau iepriekš ir apzināti orientēta uz it kā domāšanā aprobežotu klausītāju. Partiju runasvīriem patīk klausīties pašiem savos monologos, par kādiem tiek pārvērstas arī atbildes uz jautājumiem. Visbiežāk šajos priekšnesumos atbildes nemaz nav, ir tikai runāšana ap vaicājumu, neaizmirstot izcelt savus un attiecīgās partijas nopelnus. Visnepatīkamāk politiķiem ir dzirdēt vēlētāju viedokli, tāpēc labprātāk viņi vēlas «ieturēt distanci» un saņemt zīmītes ar konkrētiem jautājumiem. Turklāt pēdējai – deputāta kandidātu un vēlētāju dialoga – daļai atvēlēts vismazāk laika. Parasti šādas priekšvēlēšanu tikšanās jau rūdītajiem kandidātiem ir tikai obligāts rituāls, arī nogurdinošs un dārgs (laiks, benzīns, aģitācijas materiāli utt.).
Demagoģijas paraugs ir «Bauskas Dzīves» šīs pirmdienas numurā publicētais «Latvijas ceļa» deputāta Pētera Apiņa aizstāvības raksts konkurējošās partijas – Latvijas Zemnieku savienības – līderim Laimonim Strujevičam. Tikai aklais var nepamanīt šīs publikācijas mērķi – slikti maskētu uzbrukumu trešajam, daudz bīstamākam konkurentam Andrim Šķēlem un viņa partijai. Un vēl piemērs: cilvēks vēlas zināt pamatojumu Pilsonības likumā ierakstītajam 3.¹ punktam, kas paredz: pusaudzim vispirms pilsonība un tad piešķīrēju naiva cerība, ka līdz pases saņemšanai viņš būs iemācījies latviešu valodu. Atbilde jautājuma formā demagoģiska: vai, jūsuprāt, zīdainis sagraus Latviju un tās neatkarību? Tādās reizēs šķiet, ka attiecīgajam politiķim, jau pirmo kursu uzsākot, ir izsniegts diploms, cerībā, ka viņš augstskolu ne vien pabeigs, bet kaut ko arī iemācīsies.
Nedaudz citādāki ir mazāka mēroga deputāti, kuri ik dienu ir vēlētāju acu priekšā un kurus parasti par politiķiem nemaz neuzskata. Priekšvēlēšanu laikā, tiekoties ar saviem cilvēkiem, nākamie tautas kalpi, roku uz sirds likdami, solās aizstāvēt demokrātiju, panākt darbu un nedarbu pilnīgu atklātumu, pat caurspīdīgumu. Bet, līdzko mandāts un teikšana rokā, šķiet, jaukos un visnotaļ demokrātiskos deputātus kāds ļauns burvis ir nomainījis. «Caurspīdīgas» kļūst tikai sēdes, kad deputāti dziļā vienprātībā nobalso PAR vienu vai otru lēmumu. Kā savu viedokli izdodas vai neizdodas aizstāvēt no dažādām partijām un apvienībām ievēlētajiem deputātiem, paliek nezināms. Bet vēlētājiem interesē, cik vērts attiecīgajā pašvaldībā ir tās partijas deputāts, par kuru balsojuši. Zīmīgi: jo svarīgāks reģionam ir izlemjamais jautājums, jo lielāka slepenība. Tad sākas minējumi, kas pārtop dažādās baumās: cik kuram samaksāts vai kas solīts.
Rakstniece un publiciste Māra Svīre, tiekoties ar rajona bibliotekāriem, pauda viedokli, ka pareizāk būtu vēlēšanās nepiedalīties, tā protestējot pret Saeimas un valdības nespēju tikt galā ar korupciju, noziedzību, valsts līdzekļu izsaimniekošanu un citām nejēdzībām. Tūlīt gan noliedzot šādu variantu, jo mūsu vēsturiskajā situācijā tomēr nedrīkstētu nepiedalīties vēlēšanās.
Paies 3. oktobris, un tad jau redzēsim, kas būs iznācis. Par vienu gan nav jāšaubās. Ja kādam nepatiks rezultāts, atkal dzirdēsim visādiem gadījumiem izdevīgo demagoģisko frāzi: jūs taču TĀDUS ievēlējāt, aizmirstot, ka sarakstus taisa nevis vēlētāji, bet partijas, un izvēles amplitūda ir niecīga: kuru sarakstu paņemsi, kaut vai lai izsvītrotu visus kandidātus, būsi par šo partiju nobalsojis un galu galā visus mīļi atbalstījis.
