Raitis Ābelnieks ir vidzemnieks, dzimis un audzis Cēsu rajona Jaunpiebalgā. Beidzis Jaunpiebalgas vidusskolu. Pēc studijām LU Vēstures un filozofijas fakultātē atnācis dzīvot uz Bausku.
Raitis Ābelnieks ir vidzemnieks, dzimis un audzis Cēsu rajona Jaunpiebalgā. Beidzis Jaunpiebalgas vidusskolu.
Pēc studijām LU Vēstures un filozofijas fakultātē atnācis dzīvot uz Bausku. Strādājis Bauskas rajona Novadpētniecības un mākslas muzejā. No 1992. gada septembra līdz 1998. gada jūnijam mācījis vēsturi, politikas zinības un ģeogrāfiju Minsteres latviešu ģimnāzijā Vācijā.
– Kā tu nokļuvi Minsteres ģimnāzijā?
– Piedāvājums nāca no Latvijas Vēstures skolotāju asociācijas. Pāris mēnešu, ko biju nodomājis pavadīt Minsterē, izvērtās par sešiem gadiem…
Katra mācību gada beigās es uzrakstīju sava Minsteres darba plusus un mīnusus. Pozitīvā vienmēr izrādījās vairāk. Patīkams darbs par labu samaksu, pieredze vēsturnieka un arī pedagoģiskajā darbā, ceļošanas iespējas. Eiropa izbraukāta krustu šķērsu. Uzskaitot negatīvo, kā sāpīgāko varētu minēt prombūtni no ģimenes. Latvijā gada laikā pabiju aptuveni tikai trīs mēnešus.
– Pastāsti par savu darbu Minsterē.
– Visa skola bija kā viena liela ģimene. 50 skolēnu un astoņi skolotāji: četri vācieši un četri latvieši. Direktors bija vācietis, kurš saprata arī latviski. Svinīgās uzrunas no lapiņas nolasīja latviešu valodā. Visi skolēni ģimnāzijā savstarpēji pazīstami, ārpus stundām skolotāji ļoti daudz laika pavadīja kopā ar audzēkņiem.
Pēdējā laikā lielākā daļa skolēnu bija no Latvijas. Ģimnāzijai bija Vācijas valsts atzīts privātskolas statuss, diploms pielīdzināts valsts ģimnāzijas diplomam. Vāciešos bija zināma vainas apziņa par Otrajā pasaules karā latviešiem nodarīto. Piemēram, turkiem, kuru Vācijā ir vairāki miljoni, nav nevienas valstiski atzītas skolas.
– Raksturo ģimnāzijas audzēkņus!
– Skolēni Vācijā drošāk izsaka savu viedokli. Viņi nebaidās, ja tas nesakritīs ar skolotāja domām.
Viņi saprot, ka mācās sev, nevis atzīmju dēļ. Skolā neviens nešpikoja. No Latvijas atbraukušie skolēni sākumā vēl it kā mēģināja to darīt, bet ātri vien saprata šīs nodarbes bezjēdzīgumu.
– Tu visu laiku lieto pagātnes formu ne tikai tāpēc, ka vairs nestrādāsi Minsterē, bet tāpēc, ka beigusi pastāvēt arī pati ģimnāzija.
– Mainoties politiskajai situācijai, šo skolu slēdza. Šovasar bija pēdējais izlaidums. Manuprāt, tā bija kļūda. Šīs ģimnāzijas diploms tika atzīts, un tās beidzēji varēja studēt jebkurā Eiropas Savienības augstskolā.
Kad 1995. gadā toreizējais ministru prezidents Māris Gailis viesojās Minsterē, viņš solīja valdības atbalstu, bet tas palika tikai solījums. Arī trimdas latviešiem nav pa spēkam šo skolu uzturēt. Pie tam viņi bieži savus ziedojumus veltī konkrētiem mērķiem Latvijā. Tagad Minsteres ģimnāzijā būs latviešu kultūras centrs.
– Sešos gados noteikti labi iepazīta Vācija, arī vācu tauta.
– Nekur citur Eiropā nav tādas tīrības, kārtības kā Vācijā. Nācies pat dzirdēt, ka dažus šis vācu pedantisms kaitinot. Vācieši ir precīzi, laipni. Kādu parīzieti uzrunājot angliski vai vāciski, diezin vai izdosies sagaidīt atbildi. Vācieši labprāt izpalīdzēs jebkuram svešiniekam.
Nekur tā neievēro ceļu satiksmes noteikumus kā Vācijā.
– Ko esi nolēmis darīt tālāk?
– Strādāšu muzejā. Ir joma, kurai pie mums pievērsts pārāk maz uzmanības. Tā ir muzeja pedagoģija. Vācijā muzeji vairāk nekā pie mums domāti sabiedrībai. Skolotāji atved audzēkņus uz muzeju, turklāt viņi to dara ļoti bieži, un darbinieki – pedagogi – vada mācību stundas, izmantojot muzeja eksponātus, savdabīgo noskaņu. Katram muzejam Vācijā ir izstrādāta sava pedagoģiskā programma.
– Vai, ilgāku laiku Latvijā pastāvīgi nedzīvojot, tu saskati arī pie mums kādas pārmaiņas?
– Te dzīve iet uz augšu. Daudz kas top sakārtotāks. Labi pārmaiņas ir redzamas Rīgā. Arī Bauskā, katrreiz atbraucot, ieraudzīju kādu sakārtotu mājas fasādi, saremontētu ietvi, jaunu veikalu. Atšķirība ir arī cilvēkos. Var redzēt, ka aug jauna paaudze, tuvojoties eiropeiskai domāšanai, uzvedībai. Tie ir latvieši, un tie nav slikti latvieši.
– Vai vari to teikt arī par sevi? Varbūt arī tu šajos sešos gados esi mainījies?
– Nepārprotami. Esmu ieguvis plašāku skatījumu uz dzīvi. Esmu iemācījies labāk komunikēties ar citiem, noteikti jau arī pilnveidojušās manas vācu valodas zināšanas.
Tomēr nekad manī nebija domas palikt dzīvot Vācijā, lai arī tur bija nesalīdzināmi lielāka alga un labāki dzīves apstākļi. Visus šos gadus es Vācijā uzturējos kā ciemiņš. Manī bija piederības izjūta Vācijai, tomēr kā mājās es jutos tikai Latvijā.
Raitis Ābelnieks ir numismāts (krāj veco laiku monētas). Viņa kolekcijā ir vairāki simti cariskās Krievijas monētu, nedaudz arī senās papīra naudas.
Raiti sajūsmina mežonīga daba. Viņam patīk fotografēt. Labprāt makšķerē, bet zivju ēdieni īpaši negaršo. Pārsvarā lasa tikai speciālo literatūru, kas saistīta ar vēsturi.
