Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs Arnis Cimdars jau vasaras sākumā teica: «Saeimas vēlēšanām šogad līdzīgas vēl nebūs notikušas.» Un ne jau tamdēļ vien, ka šogad vēlēšanām atvēlēta viena diena.
Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs Arnis Cimdars jau vasaras sākumā teica: «Saeimas vēlēšanām šogad līdzīgas vēl nebūs notikušas.» Un ne jau tamdēļ vien, ka šogad vēlēšanām atvēlēta viena diena. Acīmredzot, pravietiski tika paredzēta sīvā priekšvēlēšanu cīņa, ar kādu, iespējams, vēl nebūsim sastapušies. Nevar zināt, kā aizritēs laiks līdz 3. oktobrim, vēlēšanu dienai, taču tie, kuri seko līdzi notikumiem, apgalvo, ka mēs vēl daudz pārsteigumu piedzīvosim.
Sabiedrībā jaušama nenoteiktība, kādam politiskajam spēkam (partijai) dot piekrišanu, vēlot 7. Saeimu. Liek minstināties ne tikai ievērojamais skaits politisko grupējumu (vēlēšanās piedalās 21 saraksts), no kuriem vairums, šķiet, ir pārliecināti, ka tauta itin viegli uzķersies uz viņu mušpapīra, apķēpāta ar utopiskiem saukļiem. Visai labi tas atspoguļojās kādā no diskusijām Latvijas Televīzijā, kad politisko spēku pārstāvji, tā vien likās, bija gatavi pret savu sāncensi likt lietā arī savu dūru spēku. Dažam «spēkavīram» runa bija tik prasta, kāda varētu vienīgi būt kādam saimniekpapam, kas nezin mēru, miestiņa kausus tukšojot.
Daži Ministru kabineta vīri, atšķirīgu politisko spēku pārstāvji, apmainās skolaspuiku «laipnībām», kuru vidū ir tādi «mīļvārdiņi» kā «idiots», «utu vanags». Ja piekrīt apgalvojumam, ka veselīgai konfrontācijai politisko grupu starpā jāpastāv (strīdos dzimst patiesība), tad rodas iespaids, ka šī nekāda veselīgā vis nav. Par šādu «utošanos» varētu tikai pasmīkņāt, ja vien lielie vīri nebūtu tie, kas būtiski noteiktu mūsu, politiskās arēnas malā stāvošo, likteni.
Mums jāapzinās, ka ikviena pilsoņa pienākums ir piedalīties vēlēšanās. Laika periods līdz vēlēšanām būs grūts – nav viegli no riekšavas labības atvētīt kaudzi sēnalu. Bet mums, vēlētājiem, tas ir jāizdara, cik nu vien labi protam. Jo citādi varam attapties, kad Latvijā kārtību sāks diktēt izbijuši cietumnieki un avantūristi.
Galvenais – neapstāties pie ārišķīgām, vienpusējām simpātijām, bet «parakties» arī dziļāk. Ja kāds labi pazīstams politiķis, iepazīstoties ar Līvāniem, var apgalvot, ka «Līvānos lietas iet uz augšu», tad, zinot, ka tur masveidā valda bezdarbs, rodas jautājums, kam lai tic un ko gan cienījamais vīrs ar «iešanu uz augšu» ir domājis.
Politiķi kā pēc burvja nūjiņas mājiena sarosījušies – kas sportiskāki, tie velosipēdu seglos dodas pie vēlētājiem, kas kuslāki – tie izmanto modernākus pārvietošanās līdzekļus. Savādi, ka vairumam no viņiem ir grūtības orientēties dabā. Droši vien tāpēc, ka pēc vēlēšanām nezināmi ļaundari nevien beidz «izrotāt» sejas reklāmplakātos, bet arī nobēdzina (līdz nākamajām vēlēšanām) visus ceļa rādītājus, kas stāvējuši Rīgas vārtos un norādījuši virzienu uz lauku rajoniem.
