Savu ikrudens ceļojumu pa rajona skolām veica skolu pieņemšanas komisija.
Savu ikrudens ceļojumu pa rajona skolām veica skolu pieņemšanas komisija. It kā jau svētīgs darbs, jo mācību iestādēs patiesi jāpārbauda telpu atbilstība sanitārajām, ugunsdrošības un vēl citām normām, lai bērni mācoties varētu justies droši un ērti.
Tomēr nepieņemama šķiet šī procesa būtība. Ierēdņi braukā pa skolām un skatās, vai direktors un skolotāji ir visus kontaktus saskrūvējuši, tualetes podiem vākus salikuši un piestiprinājuši gaismas ķermeņus pie tāfelēm. Gatavošanās šim pasākumam sākas vēl iepriekšējā mācību gada noslēgumā. Labākajā gadījumā krāsu, kādu mēbeli nopērk skola par tai piešķirtajiem pašvaldības līdzekļiem, bet liela daļa nepieciešamā tiek gādāta par vecāku savākto naudu. Tad nu skolotāja pati vai ar audzēkņiem, ja vien tie nav pirmklasnieki, berž, špaktelē, krāso un līmē. Talkā tiek saukti arī vecāki. Notiek tā saucamais klases remonts, kā nu kurš māk un spēj.
Pienāk augusts, atbrauc ierēdņi, skolotāja nostājas pie klases durvīm un nereti viņai nākas uzklausīt pārmetumus, ka par savu naudu un bieži vien arī savā brīvajā laikā «amatu apvienošanas kārtībā» ar krāsotāja, noformētāja vai elektriķa darbu nav pienācīgi tikusi galā.
Varbūt kādam šķitīs patētiski, bet nožēlojams likās «Bauskas Dzīvē» 21. augustā publikācijā «Mācību iestāžu sakārtošanu kavē nepietiekams finansējums» rajona Skolu valdes priekšsēdētāja vietnieces Ditas Startas sacītais: «Apbrīnoju, ka mūsu pedagogi, kaut viņiem ir problēmas ar veselību, personiski pārdzīvojumi un smagi ekonomiskie apstākļi mājās un valstī, nesalūst un spēj pildīt misiju – būt skolotājam!» Būt krāsotājam, telpu mazgātājam, par savu naudu papīra, mācību līdzekļu pircējam, misionāram, kuram atkal šoruden ar plašu publicitāti tiek apsolīts kārtējais algu pielikums – 9 procenti – no 60 latiem tas ir aptuveni pieci lati 40 santīmu «uz papīra», četri lati reāli algas dienā. Patiesi – tā nu ir nauda, par kuru jāpriecājas un 1. septembrī uz skolu jādodas ar gaišumu un apmierinātību sirdī.
Atgriežoties pie skolu pieņemšanas, situācijai loģiski būtu jābūt šādai. Augustā, atnākot no atvaļinājuma, skolotājs pieņem savu darba telpu no ierēdņiem (piemēram, no skolas vadības vai pašvaldības pārstāvjiem). Klase ir sakopta, izremontēta, uz skolotāja galda darba materiāli (papīrs kopēšanai, rakstāmie, labs krīts, mācību izdales līdzekļi). Ja skolotāja krēsls vecs, sašķiebies vai neērts, tas jānomaina, jo uz tā būs jāsēž vēl garas pēcpusdienas stundas, burtnīcas labojot. Telpa pietiekami apgaismota, lai nebojātos redze ne skolēniem, ne skolotājam. Uzņēmumos, iestādēs darba devējs nodrošina ar nepieciešamiem darba apstākļiem darba ņēmēju, un tad arī viņš ir tiesīgs no tā prasīt augstu darba kvalitāti. Varbūt arī skolotāji reiz varētu kļūt par normāliem strādājošajiem, nevis «veselības problēmu, personisko pārdzīvojumu un smago ekonomisko apstākļu mājās un valstī nesalauztiem», bet īstenībā jau sen salūzušiem misionāriem.
