Rudens gadatirgus Bauskas Rātslaukumā sestdien,12. septembrī, bija plašāks nekā pagājušajā gadā.
Rudens gadatirgus Bauskas Rātslaukumā sestdien,12. septembrī, bija plašāks nekā pagājušajā gadā. Pērn bija ieradušies 130 tirgotāju, šogad viņu skaits varētu tuvoties diviem simtiem, pēc aptuvenām aplēsēm secina Bauskas tautas nama direktors Jānis Matisons.
Codieša klūgu grozi
Deviņdesmito gadu sākumā, kad veikalos daudz preču nevarēja nopirkt, gadatirgus sniedza iespēju iegādāties ikdienai visnepieciešamāko. Mainoties ekonomiskajai situācijai, pieprasījums pēc mājražotāju darinātajām lietām un lauksaimniecības produkcijas ievērojami samazinājās. Līdz ar to pārveidojusies gadatirgus specifika.
Apmēram trīs ceturtdaļas no piedāvājuma arī šoreiz bija Viļņas tirgus tipiskās preces – apģērbi, apavi, virtuves piederumi. Visas mantas vienādas kā dvīņu māsas. Pārdevēju, kuri tirgoja pašu ražotās preces, bija ļoti maz, bet tieši viņi radīja gadatirgus īsto kolorītu.
Bikli piesēdis uz soliņa, savus darinājumus piedāvāja vecs vīrs – Jānis Štelmahers no Codes pagasta. Viņš pin pavisam vienkāršus, nemizotu klūgu grozus. Meistars gan uzskata, ka tie var noderēt tikai kartupeļiem, taču pašlaik šie kurvji kā moderna interjera dizaina priekšmets ir pieprasīti daudz vairāk nekā kārtīgie, smalkie pinumi. Pinējs, to izdzirdot, neticīgi grozīja galvu. Tā kā kartupeļu laiks tuvojas beigām, tad savu preci viņš piedāvāja par neticami zemu cenu – vienu latu. Codes amatnieka prasmi jau agrāk ievērojusi lietišķās mākslas salona «Liepiņa» īpašniece Velga Katkeviča. Jānis Štelmahers ir invalīds, viņš groziņus pin ar vienu roku. «Mans vienīgais instruments ir kabatas nazītis, bet kārklu pilni grāvji,» stāsta meistars. Ar pīšanu nodarbojies arī Jāņa tēvs, bet brālis gatavojis izkapšu kātus un citas saimniecības lietas.
Sveču krāsvielas kopš pirmajiem Ulmaņlaikiem
Individuālā darba veicēja Elizabete no Rīgas kopā ar vīru un dēlu gadatirgū pārdeva krāsainas sveces un eglīšu svecītes. Šo arodu viņa mantojusi no vecmāmiņas, kura Ulmaņlaikos Aglonas baznīcai lējusi sveces. No tā laika vēl saglabājušās krāsvielas, ko vecmāmiņa nepaguva izmantot. Sveču liešanā iesaistās visi ģimenes locekļi, virtuvi pārvēršot par darbnīcu. «Tas ir smags darbs, visu laiku jāstāv karstumā,» skaidro Elizabete. «Lai nopelnītu desmit latu, jāstrādā astoņas stundas. Pērkam parafīnu un speciālas daktis, krāsainos vaska krītiņus, kas jāiekausē parafīnā un, protams, krāsvielas. Visintensīvāk strādājam vasarā, jo rudens pusē ir vairāk iespēju sveces pārdot.» Sveču lējēja amatu apguvis arī Elizabetes dēls Jānis Sprukts, ko sporta cienītāji pazīst kā komandas «Latvijas bērzs» labāko hokejistu.
Uz gadatirgu Bauskā Elizabete ierodas jau daudzus gadus. Viņa atzīstas, ka izjūt lielas simpātijas pret Bausku un tās iedzīvotājiem.
Keramikas krūkas no Latgales
Vistālāko ceļu, šķiet, bija mērojis Latgales keramiķis Viktors Ušpelis no Rēzeknes. «Bauskas Dzīve» ar mākslinieku iepazinās 1997. gada vasarā Mežotnē – Raimonda Paula mūzikas festivālā. Toreiz Viktors atklāja, ka Bauskai ir īpaša vieta viņa atmiņās, jo savulaik mācījies Saulaines lauksaimniecības tehnikumā. Latgales keramiķu iztēle, šķiet, nekad neapsīkst, jo ik gadu tiek piedāvāta jaunu veidu produkcija. Šoreiz pircēju uzmanību saistīja dažādu tilpumu un formu māla krūkas ar korķa aizbāžņiem vīna un sulas uzglabāšanai. Tās darinājis Viktora brāļadēls Aivars. Neglazētās krūkas varēja nopirkt par divarpus latiem, bet vidēji lielas māla bļodas – par diviem latiem.
«Liepiņas» pašaustās seģenes
Vairākās vietās amatnieki pārdeva koka karotes un dažādus virtuves piederumus. Pircēju interese par mājražotāju produkciju bija liela. Jaukas, meitenēm piemērotas koka krellītes, kareklīšus un sagataves kreļļu vēršanai piedāvāja divi ķekavnieki. Stenda saimnieks Rūdolfs ir Ķekavas mākslas skolas pasniedzējs. Ieinteresētajiem pircējiem viņš rādīja savu audzēkņu darbu fotogrāfijas. Kompozīcijās izmantoti tikai dabas materiāli – koks, šķiedras, visdažādāko augļu kodoli un sēklas.
Daiļamata izstrādājumu visplašākais piedāvājums bija Bauskas salonam «Liepiņa». Ekspozīcijas lieliskais iekārtojums tirgus apmeklētājus mudināja šeit uzkavēties ilgāk. Velga Katkeviča piedāvāja pašas austās seģenes, vienkāršus un greznus dvieļus, lina salvetes, kas galda servēšanā pakāpeniski sāk aizstāt papīra izstrādājumus. Bērni jūsmoja par amatnieka Kārļa Siliņa saliekamo koka vilcienu no trijiem vagoniem. Rūpnieciski ražota līdzīga rotaļlieta maksā gandrīz 20 latu, bet gadatirgū to varēja nopirkt par septiņiem latiem. Vilcienu vēl var iegādāties salona «Liepiņa» veikalā Rūpniecības ielā.
Par tirgus apmeklētāju jautrību gādāja Bauskas tautas nama pašdarbības kopas un bērnu vokālais ansamblis «Mārcēni».
