Policijas dienas skolās no 7. līdz 11. septembrim bija pierādījums tam, ka policijas darbinieki ir gatavi dialogam ar sabiedrību un it īpaši ar skolēniem – mūsu nākotnes noteicējiem.
Policijas dienas skolās no 7. līdz 11. septembrim bija pierādījums tam, ka policijas darbinieki ir gatavi dialogam ar sabiedrību un it īpaši ar skolēniem – mūsu nākotnes noteicējiem. «Ar šādiem pasākumiem Iekšlietu ministrija vēlas padziļināt skolēnu zināšanas par drošību skolā un uz ielas, kā arī pārvarēt psiholoģisko barjeru, kas radusies starp sabiedrību un policiju,» 7. septembrī laikrakstā «Diena» skaidro Iekšlietu ministrijas preses sekretārs Normunds Beļskis.
Bet … sekojot policijas dienām ar skatu no malas, radās iespaids, ka tās cerēto efektu nav devušas. N. Beļska apgalvojumam, ka lekcijas skolēniem lasīs policisti, kas speciāli sagatavoti darbam skolās, mācību iestādēs satiktie policijas darbinieki negribēja piekrist. Viņuprāt, policijā ir vajadzīgi pedagoģijas speciālisti, kuru tiešais uzdevums ir audzinoši izglītojošais darbs skolās.
Pērn policijas dienas rajo- na skolās raiti notika pēc pašu policijas darbinieku iniciatīvas, bet šogad pasākumam bija jaušama rīkojuma piegarša. Gandrīz nedēļu dažiem Policijas nodaļas darbiniekiem pa galvu pa kaklu bija jāauļo no skolas uz skolu, cenšoties izsekot haotiskajam vizīšu grafikam. Ļoti gribas cerēt, ka šīs policijas dienas nebija Iekšlietu ministrijas «formalitāte», bet gan iesildīšanās turpmākam pārdomātam darbam.
Iekšlietu ministrijai izglītošanas plānos, šķiet, vajadzētu iekļaut arī vecāku izglītošanu. Piemēram, – ar mācību iestāžu starpniecību kaut vai skolas un klašu vecāku sapulču ietvaros. Bērns tomēr ir visciešākā saskarē ar vecākiem, nevis policistiem vai skolotājiem.
Ceļu satiksmes negadījumu seku visai šaušalīgie fotouzņēmumi, kurus skolēni varēja aplūkot policijas dienu laikā, diezin vai kārtīgam draiskulim lika aizdomāties, kur var novest viņa pārgalvība. Zināms, ka bērni (un ne tikai viņi) ir pārliecināti par to, ka nelaime var piemeklēt ikvienu, izņemot viņu pašu. Varbūt tamlīdzīgus fotouzņēmumus vispirms jādod uzlūkot bērnu vecākiem, skolotājiem?
Ja bērns vai pusaudzis apmātībā, skrituļslidām zibot un matiem plīvojot, joņo starp braucošām automašīnām, sabiedrības visraksturīgākā nostāja būs pārmetoša: «Kur gan acis policijai?» Un tikai atsevišķos gadījumos atskāršam, ka esam pieļāvuši aplamību, proti, savos uzskatos nodalījuši policijas pienākumus no vecāku un skolotāju pienākumiem.
Jācer, ka policijas dienas nepaliks tikai par gadskārtu ieražu, bet nākotnē izvērsīsies par sistemātisku izglītošanas darbu. Radot izpratni starp policiju un sabiedrību, ieguvēji būs visi.
