Laiks ir neapturams, un tam vienalga, vai klētis pildām ar graudiem vai sēnalām, ar smiekliem vai asarām.
Laiks ir neapturams, un tam vienalga, vai klētis pildām ar graudiem vai sēnalām, ar smiekliem vai asarām.
Pirms nedēļas dzejnieks Andrejs Eglītis runāja par vēl nenotikušo Nirnbergas prāvu nr. 2 un secināja, ka lielās valstis nevēlas šo procesu, jo lielā politika iet pāri mazām tautām. Pēc trim dienām valsts prezidents Guntis Ulmanis no ANO tribīnes uzdrošinājās paziņot, ka nu esot pienācis laiks «izvērtēt padomju totalitārismu». Staļina un viņu sekotāju represijās cietušo ausīs tas skan kā šūpļa dziesma komunisma režīmam.
«Latvijas ceļa» pūles iestāstīt vēlētājiem, kur ievilkt «pareizo» krustiņu tautas nobalsošanas zīmē, izraisa līdzjūtību, jo ceļiniekiem nav argumentu. Tikai draudi – mēs paliksim vieni! Citādi domā profesors Ilmārs Lazovskis un «Dienas» 19. septembra laidienā raksta: «Nav šaubu, ka referenduma iznākumu respektēs visas valstis: vēlētāju gribas izpausmi brīvas izvēles apstākļos vēl neviens nav uzdrošinājies apšaubīt» un «.. apgalvojums, ka visi Latvijā dzimušie nepilsoņu bērni pēc dažiem gadiem latviešu valodu zinās, ir vairāk nekā utopisks». Taču mūsdienu munteri nav pārliecināmi iztaisnoties.
Vienprātīgu PAR tautas nobalsošanā pauda astoņu nevalstisku organizāciju dalībnieki preses konferencē Rīgā 21. septembrī. Vera Gribača (no Teātru biedrības), Jāzeps Pīgoznis (no Mākslinieku savienības), Modris Lorbergs (no Latvijas preses biedrības Kanādas kopas), Ilgvars Cīrulis (no Latvijas – Austrālijas biedrības) un citi izteicās nepārprotami: «Tie, kuri ies pret tautas interesēm, zaudēs», «Vislielākais kauns par to, ka ārlietu ministrs lūdz Dievu, lai tauta neizteiktu savu gribu», «Esam lepni, ka cilvēki ir pamodušies no pēcatmodas apātijas». Rezumējums: runa nav par partijām, bet par mūsu nacionālo atbildību.
Rīgas pilī, apspriežot gaidāmo referendumu, pretējās pozīcijās nostājās divi prezidenti: Latvijas Bankas prezidents Einārs Repše PAR grozījumu atcelšanu, valsts prezidents – PRET. Ideoloģiskajā divkaujā (Repše pret Gorbunovu) atmodas sākumā uzvarēja jauniņais Einārs. Kā būs šoreiz?
Cilvēktiesību speciālists Nils Muižnieks Latvijas Radio izteica pārliecību, ka valstī nesaprašanās vērojama tikai paaudžu starpā, un latviešu jauniešiem esot labākas attiecības ar krievu vienaudžiem nekā ar saviem vecākiem un vecvecākiem. Varbūt Nils Muižnieks vēlamo jau pieņēmis par esošu?
Tiekšanās pēc varas «šajā valstī» (kā «mīl» izteikties «citplanētieši») ir neizmērojama. Iecavnieks Helmuts Ozols saņēmis no Garkalnes pagasta «Tūjām» sūtītu vēstuli, kurā Vilis Krištopans lūdz balsot par viņu un savas partijas bied- riem – Gorbunovu, Bērziņu, Panteļējevu, Poču, Lībani. H. Ozoliņš paziņo, ka ar šiem kungiem viņš neesot personīgi pazīstams, vēl jo mazāk – ar abām dāmām.
Popuriju par tēmu «Mēs mīlam šo valsti» lasiet Tautas partijas apjomīgajā, vairākkārt tiražētajā reklāmā lielformāta avīzē «Diena». Vairāk nekā simt mīlamo objektu starpā arī šādi: «Es mīlu vecās graņonkas. Es mīlu vīrieti, kuram ir pozīcija. Es mīlu caurumus sierā. Es mīlu sasiet tavu kurpju šņores. Es mīlu riņķīti tavā nabā…». Simtiem Latvijas latu izbiruši sēnalās.
