Desmit gadu apritējis Latvijas Tautas frontei – mūsu gadsimta vienai no vērienīgākajām un iespaidīgākajām latviešu tautas masu kustībām, kas aptvēra aptuveni 230 tūkstoš biedru.
Desmit gadu apritējis Latvijas Tautas frontei (LTF) – mūsu gadsimta vienai no vērienīgākajām un iespaidīgākajām latviešu tautas masu kustībām, kas aptvēra aptuveni 230 tūkstoš biedru.
Rīt Kongresu namā notiks konference, būs ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa, vakarpusē tauta tiek aicināta uz mītiņu Doma laukumā. Konferencē ceļu pie lasītājiem sāks Jāņa Škapara vadītās redkolēģijas sagatavotā grāmata «Latvijas Tautas fronte».
Bauskā sarīkojumi LTF darbības desmitgades atcerei nenotiek. Emociju un trauksmes pilnās dienas atcerēsimies katrs sevī, izvērtēsim aizgājušos gadus un sildīsimies atmiņās. Pārdomās par LTF aktivitātēm Bauskā ar lasītājiem dalās ANITA CELMIŅA, tolaik LTF Bauskas nodaļas tehniskā sekretāre:
«Šajās dienās nejūtu īpašu jubilejas svētku noskaņu, bet nebūs arī rūgtu pārmetumu vai nožēlas, gaušanās par grūtajiem laikiem un par noniecinātajiem ideāliem. Es, tāpat kā noteikti daudzi citi, esmu laimīga, ka liktenis man bija lēmis šo skaisto laiku piedzīvot, saprast notiekošā būtību, būt noderīgai «frontē» un kopā ar citiem izcīnīt uzvaru – atgūt Latvijai brīvību.
Tautas frontes nodaļas bija katrā pagastā, visos lielākajos uzņēmumos un iestādēs. Cilvēki nebaidījās, drosmi deva atmiņas par pirmo Latvijas valsti, daudzus noteikti bija pārņēmusi iespēja vispār kaut ko pašiem teikt, domāt un darīt. Nedomāju, ka daudz bija tādu, kuri šajās aktivitātēs iesaistījās, konjunktūras vadīti. Tā tomēr bija cēla un skaista ideja. Nebaidījās Nikolajs Dzenis, toreiz vēl LKP biedrs, atvēlot sava uzņēmuma kluba telpas konferenču rīkošanai. Jānis Rāzna, simtiem ļaužu klātesot, Bauskas pils tornī uzvilka sarkanbaltsarkano karogu. Šo uzskaitījumu varētu turpināt vēl un vēl.
Saprotu, šis ir pārejas laiks un tas nekad nav bijis viegls. Bet šoreiz, šķiet, ievilcies. Sabiedrības noslāņošanās mūsdienās notikusi strauji un nežēlīgi. Valdība aizgājusi pārāk tālu no tautas un nu vairs nespēj saredzēt un sadzirdēt daudz ko no tā, par ko visi kopā pirms desmit gadiem vēl sapņojām, cerējām un runājām.
Tomēr es nesūkstos. Vēlos tik vienu, lai jaunajai paaudzei būtu saprāts un iespēja mācīties. Lai mēs visi šajā lielajā brīvības laukā nepazaudētu galveno vērtību – izglītību. Tad jau gudri cilvēki nākotnē spēs Latvijas valsti gan nosargāt, gan gudri un godīgi vadīt.»