Telefons redakcijā negaidot iezvanījās kādas sestdienas vēlā pēcpusdienā, kad biju tur gluži viena. Zvanītājas lūgums bija tiešs un nepārprotams.
Telefons redakcijā negaidot iezvanījās kādas sestdienas vēlā pēcpusdienā, kad biju tur gluži viena. Zvanītājas lūgums bija tiešs un nepārprotams. Sašutusi sieviete pieprasīja nekavējoties atsaukt laikrakstā publicēto ziņu.
Viņas tuvu radinieku kāda jauna māmiņa esot nosaukusi par sava tikko dzimušā mazuļa tēvu. Puisis, neprecēts jauneklis, to izlasījis, esot vai zaudējis valodu, jo nejūtoties šajā ziņā nekādi vainīgs. Vārda un uzvārda sakritība ar citu personu esot izslēgta, tāpēc lai nu redakcija darot, ko spējot, jo tāāda «šmuce rados» neesot pieļaujama.
Jāteic, ka šī nav pirmā reize, kad jāuzklausa līdzīgi stāsti.
Lasot lappusē «Mūsu vidū» publicēto, nākas secināt, ka mātes un tēva dažādie uzvārdi nav tikai vēlme pēc laulības noslēgšanas katram paturēt savu uzvārdu. Ļoti daudzi pāri kopdzīvi oficiāli nereģistrē un, arī bērnam nākot pasaulē, nereti nevar vienoties, vai mazulim dodams tēva vai mātes uzvārds.
Sieviete, kura šoreiz zvanīja uz redakciju, bija tādā noskaņojumā, ka sapratu – galvenais, lai kāds viņu izklausītu. Šajā gadījumā sarūgtinājumu palielinājusi nepatika pret meitenes, bet nu jāsaka – jaunās māmiņas ģimeni. Tajā daudz kas neesot tā, kā vajadzētu būt. Vārdu pa vārdam tikām pie skaidrības, ka abiem jauniešiem kaut kas kopīgs tomēr esot arī bijis, bet ne vienam, ne otram nav šķitis, ka tas būs pa īstam un uz mūžu.
Ja nu abu dzimtu starpā radies neizlīdzināms naids vai arī par tēvu nosauktais puisis vēlas pierādīt, ka nav bērna tēvs, jāuzsāk paternitātes noteikšanas procedūra. Tiek veiktas tēva un bērna asins grupas, rēzus faktora, citu datu pārbaudes un galavārdu saka tiesa.
Žurnālistes praksē esmu sastapusies ar visdažādākajiem gadījumiem. Daudzas mātes bērnus uzaudzina vienas, upurēdamas vai visu, bet meitas un dēli patiesībā nekad nebeidz domāt par saviem tēviem. Ja ne citādi, tie atnāk pie viņiem sapņos un vīzijās kā kuģu kapteiņi, diplomāti un varoņi. Esmu sastapusi tēvus, kuri pēc četrdesmit gadiem sameklē savus kādreiz «aizmirstos», nevajadzīgos bērnus, lai mūža galā pieprasītu no viņiem maizi un palīdzību.
Ir arī ļoti daudz tādu ģimeņu, kurās bērniem nepievērš ne mazāko uzmanību. Kādas lauku skoliņas direktore vēl nesen stāstīja, kā reizēm vedot divas pusauga māsiņas uz savu dzīvokli, lai siltā ūdenī abas nomazgātu ar smaržīgām ziepēm. Klasē viņas tiekot apsaukātas par smirdaļām, jo mājās diemžēl neviens nav mācījis elementāras higiēnas lietas, kas jāzina meitenēm un, protams, puišiem arī… Ja šādi bērni dzīves ceļā nesastop saprotošu cilvēku, viņi atkārto vecāku neizdevušās dzīves, jo nav neviena, kas palīdz no šīs vides izrauties.
Gan maziem, gan lieliem šajā dzīvē tik ļoti pietrūkst mīlestības. Redakcija, protams, var atsaukt kādu ziņu vai labot kļūdainu faktu. Bet nevar taču atsaukt bērniņu, minētajā gadījumā – ņipru dēlēnu. Lai vai kā, – bezpalīdzīgie, maigie mazulīši nebūt nav vainojami pie tā, ka ir nākuši pasaulē. Viņi to nav lūguši… Šī izvēle vienmēr ir bijusi un paliek pieaugušo atbildības ziņā. Viņiem tad nu par savām attiecībām un atbildības mēru jātiek skaidrībā, neaizmirstot, ka ir radusies vēl viena, mīlestības alkstoša dzīvībiņa. Ne velti taču saka: bērnam tāpēc ir divas rokas, lai ar vienu pieķertos pie mātes, ar otru pie tēva plaukstas.
