Vectēva mājas arvien gribu atcerēties pavasarī. Tām cieši apkārt bija sastādīti ķirši, ābeles, plūmes, bumbieres, ceriņi.
Vectēva mājas arvien gribu atcerēties pavasarī. Tām cieši apkārt bija sastādīti ķirši, ābeles, plūmes, bumbieres, ceriņi. Dažu gadu koki ziedēja vienlaikus. Balti zili sārts krāsu un smaržu mākonis plūda pretī, ar maigumu apreibinot. Vai īstenībā tik skaisti maz mēdz būt?
Mājām jau vairākus gadus ir jauns saimnieks un saimniece. Viņi pūlas pāri saviem spēkiem. Veco koku vietā iestādīti jauni, sakopta zeme, uzarti lauki, salabotas ēkas, un, šķiet, vecais saimnieks varētu būt apmierināts.
Nesen, kādu nakti sapnī, atkal biju uzkāpusi vectēva mājas bēniņos. Pirms gadiem tie man šķita īsta bagātību sala. Putekļu un zirnekļu tīklu ievīti, tur glabājās, kādreiz prasmīga galdnieka rokas darināti, logu rāmji un durvju aplodas, ko es ieraudzīju, jau ķirmju izcaurumotus. Šeit, bēniņos, vectēvs pēc sev vien zināma projekta bija sācis gatavot mūzikas instrumentu, it kā klavieres vai varbūt mazas ērģelītes. Diemžēl tās netika pabeigtas, tā arī neiegūdamas balsi, droši vien izkūpējušas pa dūmu ceļu debesīs.
Bēniņos pie jumta sijām karājās asinszāļu un raspodiņu saišķi, ko pirms neatminamām ziemām kāds bija uzlicis žāvēties tējai, kas tā arī nekad netika izdzerta. Lādē, vecmodīgos koka un papes koferos, glabājās smagi ragavu kažoki. Zem tiem – vecas fotogrāfijas, kurās redzami svētdienas uzvalkos un kleitās šai saulē nekad nesastaptie radinieki. Stopkadrā lauku sievu un amatnieku sastrādātās ro- kas paslēptas klēpī, toties redzamā vietā izlikts mājas lepnums – gramofons ar spožu, lielu tauri.
Pirms vairākām ziemām šo ziemas klusumā vientuļo māju bija apsēduši apkārt klīstoši garnadži. Ar cirvi atlauzuši istabas, šķūņa un pagraba durvis, nekādu dižo bagātību gan neatraduši. Virtuves vidū metāla bļodā sakūruši ugunskuru un sildījušies… Pēc nelaimes aizsteigusies turp, meklēju tikai divas lietas. Par laimi, zagļiem nebija iepaticies vecvecākiem kāzās 1926. gadā dāvinātais sienas pulkstenis un trīsdesmitajos gados tapusī vecmāmiņas bērnības dienu bilde ar fotodarb- nīcā iznomātu lielu tafta matu lenti.
No vectēva mājas bēniņiem savulaik uz savu grāmatplauktu paslepus «pārvietoju» Zentas Mauriņas trīs eseju grāmatas. Mauriņas vārdu manos studiju gados universitātē uzdrošinājās pieminēt tikai latviešu literatūras profesors Vilnis Eihvalds. Nu arī viņš jau aizsaules dārzos un var gana izrunāties gan ar Mauriņu, gan Raini, Aspaziju, Virzu un citiem dižiem gariem, kuri vēlēja Latvijai ilgu un laimīgu mūžu.
Kas mūsu bērniem paliks pēc mums, ko viņi atradīs mūsu māju bēniņos? Avīžu kaudzes, strīdus, vienreizējās lietošanas traukus, svešu valkātas drēbes? To jautāju sev un jautāju jums šajā pārdomu brīdī starp veļu laiku un gaišajiem Ziemassvētkiem.
