Ne īsti laukos, ne īsti pilsētā Iecavas pagastā, Pārupes ielā, dzīvo trīs Ērgļu ģimenes paaudzes.
Ne īsti laukos, ne īsti pilsētā Iecavas pagastā, Pārupes ielā, dzīvo trīs Ērgļu ģimenes paaudzes. Pa visiem viņiem ir trīs zemnieku saimniecības ar apmēram simt hektāriem zemes: Taurēni, Lieltaurēni un Jaunērgļi.
Velga Ērgle (vidējā paaudze) skaidro, ka saimniecībām šādi nosaukumi izraudzīti par godu vecvectēvam Taurēnam un ar cerību, ka arī visjaunākā Ērgļu paaudze saimniekos vecvecāku un vecāku iekoptajos laukos.
Saknes Latvijā un Smoļenskā
Ērgļu dzimtas saknes meklējamas Viesturu pagastā, bet Valentīna Latvijā nokļuvusi triju gadu vecumā no Smoļenskas, vāciešiem atkāpjoties. Kopā ar mammu un brāli viņa ievietota nometnē Rēzeknē. Vēlāk nosūtīta darbā pie saimnieka Galiņa Līgotņu mājās. Ļoti labs cilvēks bijis, bet kara beigās jau laikus aizbraucis uz ārzemēm, lai izvairītos no izsūtījuma.
Nākamgad Valentīna un Ilgonis Ērgļi svinēs 40 gadu kāzu jubileju. Laiks skrienot ātri, cik sen kopdzīves 30 gadu atcere nosvinēta. Iepazinušies kā jau viena pagasta jaunieši – ballītēs. Bet neba nu darbdienās viens otru nebūtu ievērojuši. Izaudzinājuši meitu Velgu, izskolojuši līdz augstākajai izglītībai. Velga beigusi Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultāti, taču specialitātē maz nācies strādāt. Tagad viņa sevi sauc par zemnieci, un tas skan pārliecinošāk nekā bioloģe.
Vecmāmiņa Valentīna pirms pāris gadiem nokārtojusi vajadzīgos eksāmenus un ieguvusi Latvijas pilsonību. «To nemaz nebija grūti izdarīt – iemācīties himnu un uzrakstīt atstāstījumu,» dzidrā latviešu valodā, bez jel mazākā akcenta skaidro Valentīna. Kad vaicāju par izjūtām, Latvijā dzīvojot, viņai acis kļūst valgas – visa mūža garumā esot jutusies kā sa- vējā, nekādu pārmetumu, nedz nievu.
Ģimene sakuplo
Uz Iecavu Ērgļu ģimene pārcēlusies pirms sešpadsmit gadiem. Dabūjuši apbūves gabalu, uzcēluši māju, kurā nu draudzīgā pulkā, cits citu balstot un, ja vajadzīgs, arī norājot, dzīvo seši Ērgļi. Nekādas īpašas pedagoģiskas metodes, mazdēlus Edgaru (astoņi gadi) un Mārtiņu (seši gadi) audzinot, neesot. Ģimenes darbīgums un pieaugušo iecietīgās attiecības ir audzinošas un atdarināšanas vērtas. Kuram lielāks respekts puišeļu acīs, nosakot apstākļi. Bet secība varētu būt tāda: tēvs, mamma un vecmāmiņa. «Ja es lieku palasīt vai rēķināt, Edgars aizbildinās: kad mamma liks, tad,» tā vecmāmiņa Valentīna. Bet Mārtiņa autoritāte ir tēvs Firs (pārgājis sievas uzvārdā). Vecaistēvs zemes lietās vairāk saprototies ar gaišmataino Mārtiņu, kurš lepojas, ka jau patstāvīgi braucis ar traktoru. Automašīnas stūri gan bērniem nedodot. Visiem lielajiem Ērgļiem, vecmāmiņu ieskaitot, ir autovadītāja tiesības. Tad nu neesot liela bēda par to, kurš bērnus aizvedīs uz skolu un atvedīs mājās.
Pasaules vēsmas – Pārupes ielā
Samērā lielo saimniecību vadot, runas allaž vijas ap graudiem, kartupeļiem, saknēm, kredītiem, ražu vai neražu. Tas viss nepaiet secen zēnu ausīm. Un viņiem nebūs jāsāk no nulles. Ilgonis Ērglis labprāt runā par politiku un viņam ir savs un strikts vērtējums – necik godīgi un par tautu atbildīgi politiķi nav vis.
Nervozākie Pārupes ielā esot rudeņi, kad māc neziņa: kur liks izaudzēto, kā ar kredītiem norēķināsies. «Vasarā bija daudz strādāts,» stāsta Velga Ērgle. «Lai vecmāmiņai nebūtu jānervozē par rudens darbiem, par gūto un zaudēto, sūtījām viņu ekskursijā.» Divās nedēļās apskatīta Vācija, Francija, Spānija, Austrija un šo valstu skaistākās pilsētas. Iespaidi nav vienā stundā vai pat dienā izstāstāmi. To pietiks vēl daudziem ziemas vakariem.
