Par valsts reliģiju kristietība tika oficiāli atzīta 313. gadā Romas imperatora Konstantīna valdīšanas laikā.
Par valsts reliģiju kristietība tika oficiāli atzīta 313. gadā Romas imperatora Konstantīna valdīšanas laikā.
Baznīcas savienībai ar valsti sekoja kristīgās kultūras uzplaukums Svētās Romas impērijā un nacionālajās baznīcās.
Nostiprinoties kristīgās pasaules divu reliģisko līderu – Romas pāvesta un Konstantinopoles patriarha – varai, bija jūtama sāncensība. Tas izraisīja grieķu un latīņu Baznīcu nošķiršanos 1054. gadā. Tad izveidojās Austrumu ortodoksālā un Romas katoļu Baznīca.
Savukārt protestantisma atzars radās 1515. gadā, kad vācu zinātnieks un mūks Mārtiņš Luters pamatoja nepakļaušanos pāvesta autoritātei. Luters pauda pārliecību, ka pestīšana rodama tikai ar ticību, nevis ar labajiem darbiem, kā to mācīja Baznīca.
Kristietības piekritēju skaits pasaulē lēšams ap 1,4 miljardiem cilvēku. Kristiešu rakstu kanons – Bībele – tulkota vairāk nekā 2000 valodās.