Konference «Kultūrpolitika Latvijā un Eiropas kultūras procesi» notika Valmierā.
Konference «Kultūrpolitika Latvijā un Eiropas kultūras procesi» notika Valmierā. Zāli rotāja 11 valstu karogi. Lai dalītos domās par nacionālo identitāti, multikulturālismu, pašvaldību un valsts atbildību kultūras jomā, kultūras procesu nepārtrauktību, ekonomiku un infrastruktūru, kā arī par mākslinieka statusu sabiedrībā, uz Latviju bija atbraukuši atbildīgi kultūras un sabiedriskie darbinieki no Austrijas, Horvātijas, Igaunijas, Lielbritānijas, Lietuvas, Polijas, Dānijas, Somijas u. c.
Nacionālais un Eiropas Padomes ekspertu ziņojums par kultūrpolitiku Latvijā tika novērtēts ļoti augstu. Īpaši dziļu to darījusi Imanta Ziedoņa eseja par latviešu nacionālās kultūras identitāti. Arī viņš bija konferences dalībnieku vidū.
Izaicinājums
Vienojušies, ka jēdzienam «nacionālā identitāte» ir dažādi skaidrojumi, runātāji vairāk pievērsās multikulturālismam. Provocējoša bija laikraksta «Čas» redaktora Fedosejeva uzstāšanās, kurš izaicinoši apgalvoja, ka Latvijā neesot dialoga starp latviešiem un krieviem, ka latviešu nacionālā birokrātija izpildot partiju pasūtījumus, bet, ko gribot paši krievi, to neviens nezinot. Runa acīmredzami bija iecerēta kā vēršanās pie Eiropas Padomes ekspertiem, sak’, to jau jums tie latviešu nacionālisti neteica, cik krieviem te grūti klājas. Starpbrīdī redaktora kungs ātri vien pazuda un nemaz nevēlējās dialogu, kuru savā publiskajā runā tik ļoti bija pieprasījis.
Likumu – jaunā redakcijā!
Sarunā par valsts un pašvaldību attiecībām pašvaldību viedokli pārstāvējām divi – Pēteris Salkazanovs no Jelgavas (Domes izpilddirektors, nu jau zemkopības ministra kandidāts) un es. Priekšlikumi: izstrādāt likumu «Par pašvaldībām» jaunā redakcijā ar jēdzienu atšifrējumu un katra līmeņa pašvaldībai noteiktiem precīziem uzdevumiem, kuras kultūras iestādes tām jāuztur. Likumā nav vietas formulējumiem, kurus var izprast katrs pēc sava prāta. Bezpersoniskie «atbalstīt», «veicināt», «sekmēt» ir jāatmet. Kultūras iestādes viena pašvaldība otrai nodod kopā ar finansējumu. Dziesmu un deju svētki jāfinansē no valsts budžeta pastāvīgi. Jāizstrādā nolikums, kuru vadītāji rajonā ir tiesīgi pretendēt uz atalgojumu no valsts līdzekļiem. Tāds veids, kāds bijis līdz šim mērķdotācijas sadalē, nevienu nav apmierinājis.
Otrajā dienā nozīmīgākā bija Raitas Karnītes uzstāšanās par nacionālās programmas «Kultūra» veidošanu un kultūrpolitikas ekonomisko pusi. Bet pašas spilgtākās izjūtas dalībniekiem saistījās ar vēstures veidošanos acu priekšā, proti, ceturtdienā konferenci atklāja ministre Ramona Umblija, bet piektdienā jau uzstājās jaunā ministre Karīna Pētersone, nenoliedzami plaši informēta politiķe. Ja gribu stāvēt pāri partiju kaislībām, tad godīgi jāatzīst, ka tik lietišķi uzrakstītu valdības deklarācijas kultūras sadaļu lasīju pirmoreiz.
Trīs varas
Tagad būtu jārīko reģionālās konferences pašvaldību deputātiem kopā ar visu rangu kultūras darbiniekiem, lai kultūrpolitika nebūtu tikai viens no teorijas jēdzieniem, bet tiktu iedzīvināta katrā Latvijas pašvaldībā. Nacionālā identitāte var veidoties un saglabāties tikai tajās vietās Latvijā, kur «trīs varas» būs līdzsvarā: «Trīs varas ir tās, kas satur kopā: nauda, likums un kultūra. Satur kopā visus sabiedriskos veidojumus. Ja valsts grib pastāvēt un savus pilsoņus vest uz labklājību, tai ir šīs varas jānotur. Katra no šīm varām saka un pastāv, ka viņa ir viss. Var teikt, ka nauda ir viss. Var arī teikt, ka likums ir viss. Un abi apgalvojumi ir patiesi.» Bet var teikt, ka «kultūra ir viss, un bez kultūras nekas nav nekā vērts (tieši šajā kontekstā kultūra arī saucama par varu)». Labāk par Imantu Ziedoni nepateikt.
