Viesturu pagastā viena no perspektīvākajām ir zemnieku saimniecība «Sintijas», kas pieder Aivaram Borkovskim.
Viesturu pagastā viena no perspektīvākajām ir zemnieku saimniecība «Sintijas», kas pieder Aivaram Borkovskim.
– Kā tu tik jauns cilvēks esi ticis pie zemnieku saimniecības un šajā lauciniekiem grūtajā laikā visu paveic?
– Zemnieku saimniecību reģistrēju 1996. gada beigās, kad man bija 25 gadi. Tā izveidota uz vecāku saimniecības bāzes, nosaukta meitas vārdā. Pagaidām gan galvenokārt izmantoju nomas zemi. Simt hektāros audzēju graudaugus un šajā gadā arī septiņdesmit hektāru cukurbiešu.
Mīlestību uz zemi esmu mantojis no vecākiem. Tēvs vienmēr bijis saistīts ar tehniku gan agrāk, būdams mehānisko darbnīcu vadītājs, gan strādādams savā saimniecībā. No bērnu dienām esmu vērojis zemes pārvērtības prasmīga kopēja rokās. Zemes aprūpe ir mūsu ģimenes dzīvesveids.
– Pirmais gads jebkurā saimniekošanā mēdz būt grūts. Kā veicās cukurbiešu audzēšanā?
– Pats brīnos, ka tik labi sanāca! Raža šogad visiem bija laba, arī manos laukos ap piecdesmit tonnu no hektāra. Gan sēklu, gan minerālmēslus un augu aizsardzības līdzekļus saņēmu no Jēkabpils cukurfabrikas ar pēcmaksu no ražas. Uz kredīta iegādājos arī Vā- cijā ražotu divrindu cukurbiešu novākšanas kombainu «Stoll». Šī tehnika ir ļoti dārga, tādēļ sezo- nas laikā gan savos, gan kaimiņu laukos maiņās strādājām dienu un nakti.
– Kā tu izskaidrosi to, ka samērā daudz cukurbiešu zemniekiem šajā rudenī iesala?
– Grūtības mums visiem ir līdzīgas, bet veiksme pieder stiprākajam. Žēlastību nav no kā gaidīt, turklāt valstsvīri līdz šim darījuši visu, lai mūs nogremdētu.
– Pēdējā laikā pieņemti vairāki lēmumi zemnieku pabalstīšanai. Kā tu tos vērtē?
– Šaubos, vai piemaksa pieci santīmi pie cūkgaļas kilograma un subsīdijas ziemāju sējumiem mūs paglābs no konkurences lauksaimniecības produktu tirgū. To vajadzēja darīt jau agrāk, lai pasargātu no izputēšanas daudzas zemnieku saimniecības.
– Pastāsti, kā tev izdodas panākt tik augstu zemkopības kultūru savā saimniecībā.
– Pēc izglītības neesmu agronoms, bet zemes kopšanas noslēpumus esmu centies apgūt praktiskajā darbā, no vecākiem un dažādos kursos. Jūtos gandarīts, ka pie manis pieredzes apmaiņā atbrauc gan jaunāki, gan vecāki lauksaimniecības speciālisti.
– Vai esi apmierināts ar tagadējo dzīves ritmu?
– Manuprāt, katrs izvēlas sev atbilstošu dzīvesveidu. Raizes vienīgi sagādā pastāvīgā kombinēšana, lai galus savilktu kopā un saimniecībai nebūtu zaudējumu. Esmu laimes luteklis, jo man ir ļoti labi vecāki un daudz draugu. Teicama sadarbība izveidojusies ar zemnieku saimniecības «Ziedo- ņi-2» īpašnieku Viktoru Krēgeru, bet draugi Raimonds, Normunds, Māris, Guntis un Valdis ar mani kopā ir darbā, priekos un bēdās. Par izpratni un palīdzību esmu pateicīgs arī dzīvesbiedrei Ivetai.
Pagaidām dzīvojam kopā ar vecākiem un cits par citu nemitīgi rūpējamies. No pirmās cukurbiešu naudas nopirku vecākiem vieglo automašīnu. Cenšos arī iekārtot savai ģimenei atsevišķu mājasvietu, lai atslogotu vecāku ikdienu.
(Jāpiebilst, cik vienkārši un mīļi Aivars izskaidroja jaunās mašīnas valsts numura zīmes pirmos burtus DM – dāvana mātei! – R. I.)
– Aizņemtībā droši vien maz laika paliek vaļaspriekiem.
– No lielākā vaļasprieka – ūdensmotosporta – gan biju spiests atteikties. Kopš divpadsmit gadu vecuma pa ūdeņiem braucu kopā ar tēvu Codes ūdensmotosporta komandā. Kļuvu par sporta meistarkandidātu un atrados valsts ūdensmotosportistu līdergrupā.
Tagad stresa noņemšanai man lieliski palīdz pēršanās īstā lauku pirtī un medības. Kopā ar ģimeni bijām aizbraukuši uz svētku salūtu Rīgā 18. novembrī. Tas lieliski palīdzēja nostiprināt pašapziņu.
(Aivars svētku priekā vēlējās dalīties ar citiem un, būdams dāsns, braucienu uz uguņošanu sponsorēja arī grupai pensionāru. – R. I.)
– Tev 20. decembrī būs gadu mija. Kādus novēlējumus tu gribētu šajā dienā saņemt?
– Zemniekiem cerīgu nākamo gadu! Sev – mazāk darba un kreņķu, vairāk brīva laika un prieka. Vēl jau nemaz tik vecs neesmu!
