Vecsaules pagasta «Līčos» ir omulīgi un mīļi. Šo sajūtu rada simtgadnieces LŪCIJAS MAIŠES klusais starojums.
Vecsaules pagasta «Līčos» ir omulīgi un mīļi. Šo sajūtu rada simtgadnieces LŪCIJAS MAIŠES klusais starojums. Runājāmies ar meitu Loniju Tamulēnu. Babiņa (tā bērni un mazbērni mīļi dēvē Lūciju) vēroja mūs, klausījās sarunā, piekrītoši māja ar galvu un smaidīja.
No pirmdienas līdz piektdienai
Lūcijas mūžs simtgadu kalnam pāri pārvēlās pērn 13. decembrī. Vecāki meitai vārdu ielika dzimšanas dienā, tāpēc vārda un dzimšanas dienas «Līčos» tiek svinētas vienlaikus. Lūcijas simtgadē māja bija ļaužu pilna, ciemojās mazbērni, mazmazbērni, vietējās pašvaldības pārstāvji. Savulaik Lūcija auklējusi daudzus kaimiņu un paziņu bērnus. Nu viņi bija ieradušies, daži pat ar ģimenēm.
Ikdiena «Līčos» aizrit klusa un mierīga. Znots Jozas veic mājas soli, Lonijas pārziņā ir istabā darāmie darbi.
Lūcijas pienākumos tad paliek gaidīšanas prieks. Gaidīta tiek nedēļas nogale. Atstājuši skolā rūpes un nogurumu, «Līčos» sabrauc mazmazbērni, lai atpūstos, ienestu istabās troksni un dzīvīgumu. Vasarā gan bērnus vairāk vilina tuvējā Mēmele un ūdensprieki. No Ozolaines vai ik nedēļu cenšas atbraukt mazmeita Anita, kura cītīgi palīdz mājas aprūpē. Paaudžu loks saslēdzas, un nereti sestdienas vakaros vienkopus ir māte, meita, mazmeita un mazmazbērni. Tad ir svētvakars.
Kā nodzīvot līdz simt gadiem?
Sarunā ar Loniju tika taujāts mammas ilgā mūža noslēpums. Jaunībā Janeļu muižā Brunavas pusē ir daudz un grūti strādāts. Svētku reizēs Lūcija vienmēr bijusi jautra un nebēdnīga dziedātāja un dejotāja, Jāņu vakarā droši pāri ugunskuram lēkusi. Vēl tagad jubilejās nobauda šampanieša, brendija vai sarkanvīna malku. Vienmēr ēdusi kārtīgus lauku ēdienus, pirms pāris gadiem vēl bez brillēm cītīgi pārlasījusi «Bauskas Dzīvi» un «Lauku Avīzi». Deviņdesmit gadu vecumā pārcietusi aklās zarnas operāciju un joprojām uz pasauli raugās droši un pašapzinīgi.
Vienā mūžā divi kari
Lūcijas dzīvē piedzīvoti divi kari. Pirmā kara laikā ģimene aizdevusies bēgļu gaitās uz Jelgavu. Otro šī gadsimta asinspirti ģimene sagaidījusi «Bezdelīgās». Frontei tuvojoties, iemītnieki no mājām izdzīti un slēpušies Bruknas pusē. Izvešanu briesmas ģimenei gājušas secen. Lonija gan baisajā rītā gadījusies pie pagastmājas un redzējusi mašīnas ar sagūstītajiem ciema ļaudīm. Arī to šausmu skatu manījusi, ka automobiļa kravas kastē sēdošo māti ar ieroci rokās apsargājis dēls.
Meitas teiktajam Lūcija piekrīt, ka dzīvē visām šausmām un pārdzīvojumiem pāri tikts ar pieticību, pazemību un labestību. Dienas tagad tiešām ritot ātrāk nekā senāk. Vecā patiesība, ka agrāk zāle bijusi zaļāka, debesis zilākas un ziemas aukstākas, apliecinās. Tomēr, aizbraucot no «Līčiem», šķiramies ar vēlējumu, ka ieradīsimies atkal uz nākamo apaļo jubileju pēc pieciem gadiem. Lūcija Maiše solās gaidīt.
