Mūsu rētā sāls nav jāber – tā sāp un asiņo joprojām. Par to pastāvīgi gādā «Latvijas ceļš», veidojot Latvijas tēlu pasaulē.
Kliedz, mana tauta! Locies! Tavās rētās
Vēl bēršu sāli, lai tu neaizmirstu
Neko. Audz sāpju naidā svētotā,
kas svētāks
Par piedošanas maigumu.
Šīs rindas rakstījusi dzejniece Vizma Belševica. Mūsu rētā sāls nav jāber – tā sāp un asiņo joprojām. Par to pastāvīgi gādā «Latvijas ceļš», veidojot Latvijas tēlu pasaulē. Kā gan citādi lai nosauc valdības rūpes par nelatviešiem, kuri izdarījuši smagu noziegumu pret suverēno Indiju? Cik gan izmaksā vairākkārtējie Ārlietu ministrijas delegāciju braucieni, cietumu pienesumi utt. Priekš tā mūsu valstij latu netrūkst, ar ko parasts aizbildināties, kad jāstiprina valsts drošība vai jāatrod līdzekļi izglītībai un kultūrai.
Visiem zināms, ko krievu valodā iznākošās avīzes raksta par Latviju un latviešiem, un pret mums lojāli noskaņotajiem krieviem. Ar skaudru patiesību iebilstot pret klajiem meliem, tiesā M. Kosteņecku, P. Lāci, J. Rudevski un soda.
Tikai starptautiska mēroga skandāls lika «Latvijas ceļam» atbrīvoties no sava preses sekretāra, agrāk plašākai sabiedrībai nepazīstamā darboņa Mamilova. Tas liek padomāt, kas ir tie cilvēki, kuri strādā par šīs partijas ministru padomniekiem un citiem ierēdņiem.
Ko līdz māsiņu Skridu vai kora «Dzintars», vai mūsu sportistu – Irbes, Ozoliņa, Serģa u. c. – panākumi pasaulē, ja galu galā Latvijas «seja» jāapspriež NATO kuluāros. Vai tas mūs tuvinās Eiropas Savienībai?
Kur tad vēl cūku problēmas, muitas atcelšana apaļkoku izvešanai, «Lattelekom» rijīgums! Kronis visam – grupa deputātu ar Golubevu priekšgalā noliedz pat okupācijas faktu, Baigā gada represijas. Kur vēl kodīgāku sāli mūsu nedzīstošajām rētām! Kāda sāls vēl sagaida mūs nākotnē?
A. MUKĀNS, politiski represēto kluba «Rēta» valdes loceklis
