Pirms stāstīt par baušķenieku TEKLAS un VLADIMIRA FOMINU pagājušās vasaras ceļojumu, nedaudz jāiepazīstina ar viņu dzimtas vēsturi.
Pirms stāstīt par baušķenieku TEKLAS un VLADIMIRA FOMINU pagājušās vasaras ceļojumu, nedaudz jāiepazīstina ar viņu dzimtas vēsturi.
Vladimira vecāmāte bārbeliete Milda Reņģe 1917. gadā zemes un labākas dzīves meklējumos pārcēlās uz Omskas apgabalu Sibīrijā. Tur nāca pasaulē Vladimira māte, arī pats Vladimirs ir dzimis un līdz deviņpadsmit gadu vecumam dzīvojis Muromcevas sādžā. Tā atrodas aptuveni 200 kilometru aiz Omskas un ir divas reizes lielāka nekā Bauska. Trīspadsmit gadu Vladimirs nebija redzējis vecākus. Pērnvasar abi ar sievu devās viņus apciemot.
Krievijā arī dzīvo cilvēki
Atvadas no draugiem un paziņām Bauskā bija satraukuma pilnas. Kas tikai par vēl neseno «dzimteni», tagad brīvo un plašo krievu zemi, ir dzirdēts! Arī ceļš tāls, 4500 kilometru, ko ar savu automobili «Mazda» Fomini pievarēja nepilnās četrās dienās. Maģistrāles ar transportu ļoti noslogotas, pārsvarā brauc lielie furgoni, galvenokārt kamazi. Jo tālāk uz austrumiem, jo mazāk rietumos ražotu automobiļu, daudz jauno volgu, žiguļu.
Raksturīgi, ka, tuvojoties sādžām, maģistrāles malas pārvēršas par kilometru gariem tirgus laukumiem. Daudzviet Krievijā algas izmaksā saražotajā produkcijā, un tad tā ir jāpārdod. Ceļmalas «rotā» garumgaras lustru, apģērbu, rotaļlietu, dažādu lauksaimniecības preču virtenes.
Braukšanas kultūra tur ir krietni zemākā līmenī, satiksmes noteikumi nav cieņā. Pirmajā naktī bija vēlme ātrāk pabraukt, sanāca gandrīz iekulties nepatikšanās. Aiz Maskavas «astē» iesēdās kāds džips, piespieda stāties. Nekas neatlika, kā kāpināt ātrumu līdz 150 kilometriem, veikt vairākus pārdrošus manevrus un izvairīties no sekotājiem.
«Varen plaša mana zeme…»
Teklai tas bija pirmais brauciens pie vīra radiem uz viņa dzimteni Sibīrijā. Daudz iespaidu, milzums pozitīvu emociju. Gleznains brauciens pāri Urālu kalniem. Tur ceļi nav iebūvēti drošos tuneļos, bet vijas un līkumo, kamēr pārveļas nogāzes otrā pusē.
Bagātā un skaistā Baškīrijas zeme: auglīgas augsnes, labi kopti kukurūzas, griķu, saulespuķu tīrumi. Trūkums un nabadzība, ko nevar nepamanīt garāmbraucot, bet apstāšanās vietās pārsteidz cilvēku īpaša laipnība un ieinteresētība.
Kolhozi, vodka un izbrīns par dolāriem
Dzīve Krievijā «apstājusies» pirms gadiem divdesmit. Omskas apgabalā, tāpat kā lielākajā daļā Krievijas, laukos vienīgā saimniekošanas forma ir kolhozi un padomju saimniecības, privātbizness sasniedzis vien kooperatīvu līmeni. Liels bezdarbs, sādžās milzīga jauniešu nodzeršanās, narkomānija, zeļ vardarbība un noziedzība. Darbu var sameklēt mežā, kolhozu fermās, jaunieši daudz strādā par ganiem.
Veikalu plauktos pārsvarā pirmās nepieciešamības preces: konservi (Muromcevas sādžas veikaliņos varēja ieraudzīt arī Latvijas zivrūpniecības izstrādājumus), lētie vīni, baltmaizes «ķieģelītis».
Valūtas maiņa var radīt problēmas, pat Omskā simtdolāru banknotes apmaiņa krājbankā jāpiesaka pāris dienu iepriekš. Muromcevas sādžā to drīkst darīt, uzrādot pasi ar pierakstu.
Dārzā vībotnes, bet tantes spēlē kārtis
«Es neparko negribētu atgriezties dzīvot Sibīrijā,» tā mūsu sarunas noslēgumā uzsvēra Vladimirs. Viņa dzimtajā ciemā mīt vairākas latviešu ģimenes, arī apkārtējās sādžās to nav mazums. Uzreiz var redzēt, ka tās ir latviešu mājas: sakoptas, pēc darba cilvēki vēl rušinās pa savu dārziņu, darbojas sētā.
Krieviem darba tikums un kultūras līmenis tomēr ir ļoti zems. Tantes sēž pie mājas, spēlē kārtis, grauž saulespuķu sēklas, bet dārziņš vībotņu un vērmeļu aizaudzis, lopi klīst pa ciema ielām, atstādami savas «zīmes» pie vēl no padomju laikiem palikušajiem Marksa un Ļeņina stendiem un komunistiskajām goda plāksnēm. «Skumjš sentiments pārņem, to visu redzot, un vienprātīga atziņa, cik Latvijā tomēr ir labi,» atzīst Vladimirs Fomins.
