Turpinot secīgi atainot 1919. gada notikumus, šoreiz – par divarpus mēnešus ilgo lielinieku valdīšanas periodu Bauskā.
Turpinot secīgi atainot 1919. gada notikumus, šoreiz – par divarpus mēnešus ilgo lielinieku valdīšanas periodu Bauskā.
Simpatizē Sarkanajai armijai
Pēc iepriekšaprakstītās kaujas pie Plostakroga vācu karavīri Bauskā uzturējās ļoti īslaicīgi un drīz vien devās tālāk Jelgavas virzienā. 9. janvārī Bauskā no Vecsaules puses ienāca 10. padomju Latvijas strēlnieku pulks komandiera Matisona vadībā. Baušķenieki strēlniekus sagaidīja ļoti labvēlīgi, jo par padomju varu tiem vēl nebija priekšstata. Agrāk pilsētā ieradušies lielinieku aģitatori visai «rožainos toņos» atainoja gaidāmos padomju varas labumus. Rātslaukumā notika strēlnieku un pilsētnieku mītiņš, kurā pulka orķestris atskaņoja «Internacionāli».
11. janvārī par jaunās varas demonstrāciju izvērtās 7. janvārī kritušo bēres. Šauteņu zalvēm un strēlnieku orķestrim skanot, sarkanos zārkus guldīja pilsētas kapos. Pēc «sarkanā» strēlnieka J. Ādamsona atmiņām, baušķenieku simpātijas Sarkanajai armijai ir bijušas tik lielas, ka dažās dienās kā brīvprātīgie pieteikušies 106 vīri un jaunekļi.
Pilsētniekiem atņem īpašumus
Viens no pirmajiem lielinieku pasākumiem bija izveidot «īstenu padomju varu». 1918. gada 27. decembrī ievēlētā Bauskas Strādnieku padome jaunajiem noteicējiem šķita pārāk «sīkburžuāziski mazinieciska», tālab to atlaida. Tās vietā tika izveidota Bauskas revolucionārā komiteja. Lai jaunie varasvīri būtu drošībā pret iespējamiem kontrrevolucionāru uzbrukumiem, izveidoja miliciju J. Švītiņa vadībā. Bija arī atsevišķa jātnieku milicijas nodaļa, ko komandēja V. Ušackis.
Interesanti, ka lielinieki neizveidoja nekādu Bauskas pilsētas pašvaldību, vienīgi 18. janvārī notika Bauskas darbaļaužu sapulce (ap 300 dalībnieku), kurā ievēlēja divus deputātus apriņķa strādnieku padomei. Dienu vēlāk tika izveidota apriņķa strādnieku padomes izpildkomiteja J. Sīļa vadībā. Lielumlielais vairākums šajās padomju varas iestādēs nebija baušķenieki, jo pilsētā «īstenos revolucionārus» varēja uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt, tālab vairākums aktīvistu nāca no Iecavas – Zālītes un Baldones lielinieku partijas organizācijām.
Lielinieku saimnieciskā darbība izpaudās ar lielāko uzņēmumu nacionalizēšanu, kā arī pārtikas atsavināšanu turīgākajiem pilsētniekiem un pilsētas apkārtnes zemes īpašniekiem. Nacionalizēja abas dzirnavas, Lodinga alus darītavu, Ekerta ādu apstrādes uzņēmumu un lielākos veikalus. «Sekmīgās» saimnieciskās darbības sekas bija tādas, ka no 10. marta pilsētā vajadzēja ieviest pārtikas kartītes. Toties pilsētas ielas tika pārdēvētas īsteni revolucionāros vārdos (Ļeņina, Stučkas un Rozas Luksemburgas).
Vardarbības upuri
Padomju okupācijas gados Bauskā godinātā «īstenā revolucionāre» Laura Tauriņa tolaik vadīja sociālās nodrošināšanas nodaļu un vienlaikus bija arī revolucionārā tribunāla locekle, kam īpaši labpatikās atsavināt citu īpašumu. Viņas atmiņās lasāms: «Izpildu komiteja nolēma organizēt bērnunamu karā kritušo bāreņiem. Tam nolūkam tika rekvizēti veļa un trauki no vietējās buržuāzijas. Šajā rekvizīcijā arī es piedalījos, bet bērnunamu organizēt nepaspējām.» Lieki piebilst, ka rekvizētās mantas ne minētajam cēlajam mērķim netika izmantotas, ne arī atdotas atpakaļ to īpašniekiem. Savukārt februāra vidū izveidotais revolucionārais tribunāls atstāja baušķenieku vidū vissāpīgākās atmiņas par «sarkano paradīzi». Lielinieku darbība izraisīja vardarbības ķēdi, meklējot un sodot «darba tautas ienaidniekus» par dažādiem «grēkiem». Vēlāk ienākušajam vācu karaspēkam cietušie un nogalināto tuvinieki uzrādīja padomju aktīvistus, un savstarpējās atriebības turpinājās. Vēl pirms revolucionārā tribunāla izveidošanas tika iznīcināti vairāki «padomju varas pretinieki». Piemēram, 13. janvārī Bauskā tika nošauts Vecsaules mācītājs Ansis Bīlenšteins (pazīstamā latviešu valodas, folkloras un vēstures pētnieka Augusta Bīlenšteina dēls). Revolucionārais tribunāls nāves sodus piesprieda «pa labi un pa kreisi». Tā tika sodīti «1905. gada revolucionāru bende», barons fon Ulāts, «pilsētas lielkapitālists, zvērīgs darbaļaužu ienaidnieks» Ekerts, «tautas nodevējs un okupantu rokaspuisis, Ceraukstes pagasta budzis» Bundurs un citi. Vēlāk, padomju varas «ziedu laikos», vēsturnieki centās attaisnot vai pat pilnīgi noliegt «sarkano teroru».
Revolucionāre nogalina mācītāju
Martā, kad lieliniekus sāka atspiest austrumu virzienā vācu un Latvijas Pagaidu valdībai uzticīgās karaspēka vienības, lielinieku «taisnās tiesas spriedēji» darbojās vēl aktīvāk. 18. martā, kad pretlielinieciskais karaspēks vēl bija tālu no Bauskas, tika arestēts Bauskas latviešu luterāņu draudzes mācītājs K. Strautmans, kurš it kā esot signalizējis pilsētas nomalē vāciešiem ar gaismas lukturi! Lai gan vācu karaspēka klātbūtne bija tikai baumu apjomā, tomēr vietējie varasvīri jau sēdās pajūgos un devās Vecsaules virzienā. Pie Vecsaules sila tika noturēta revolucionārā tribunāla sēde, kurā mācītājam piesprieda nāves sodu, bet tā izpildi uzticēja «krietnajai revolucionārei» L. Tauriņai. Vēlāk mācītāja līķis tika atrasts ar lodes brūci krūtīs un zobena cirtiena pēdām galvā…
Pēc šī «darbiņa paveikšanas» padomju aktīvisti uzzināja, ka Bauskai neviens nav uzbrucis, un, pārtraucot «varonīgo atkāpšanos pārspēka priekšā», atgriezās pilsētā.
