Tiesības mēdz mums būt dažādas. Piemēram, īpašumtiesības.
Tiesības mēdz mums būt dažādas. Piemēram, īpašumtiesības. Tikko lasīju spilgtā un populārā dāņu rakstnieka Jerna Rīla noveles, kur cita starpā par īpašumtiesībām vēstīts ļoti savdabīgi interesantā manierē. Medniekiem tālajā Grenlandē ilgi nākas iztikt bez sievietēm, tās ir tāls sapņu objekts. Kāds atjautīgs un iztēles bagāts vīrs izdomā jaunus piedzīvojumus un izstāsta par it kā viņam piederošo Emmu. Galu galā viņš pārdod pāriniekam īpašumtiesības uz meiču par… šauteni, bisi, 15 pakām patronu, medību ragavām un burām. Viljams ilgu laiku ir laimīgs, tad savukārt viņš pārdod šīs īpašumtiesības vēl kādam medniekam, tas vēl kādam… un tā Emma «iet uz riņķi». Lai gan īstenībā viņa ir ilūzija, bet «tiesības ir manas,» tā daudzkārt cits citam atgādina zēni un vīri.
Kā jau «Bauskas Dzīvē» esam rakstījuši, arī Bauskā un rajonā veidojas interesantas situācijas, lai iegūtu un atgūtu īpašumtiesības. Piemēram, pareizticīgo draudze savu zemi nevar atgūt ne ar likumu, ne sertifikātiem, ne dokumentu un vēstuļu kilogramiem. Varbūt tāpat kā Grenlandes medniekiem īpašumtiesības vajadzētu pirkt par bisēm un medību ragavām (mūsu apstākļiem piemērotāk – par kādu «Audi» vai «Mercedes»)?
Vēl mums ir cilvēktiesības. Lai gan es aizvien vairāk pārliecinos, ka tādiem neinteresantiem parastiem latviešu cilvēciņiem, kuri strādā, godīgi maksā nodokļus, cenšas paši uzturēt savus bērnus, nezog, neslepkavo un neizklaidējas īpašos veidos,… cilvēktiesības nemaz nepienākas. Uz šīm tiesībām skaļi pretendēt drīkst tikai dažādas minoritātes, jo viņi ir īpaši, bet mēs – tikai parasti.
Piemēram, Latvijā uz 100 tūkstoš iedzīvotājiem ir 395 ieslodzītie, šis skaitlis ir piektais lielākais Eiropā. Un cietumu sistēma nehumāna, un mūsu cietumos pārkāpj cilvēktiesības. Jā, ieslodzīto kasta ir īpaša, viņiem šīs tiesības pienākas. Taču tādiem pelēkiem cilvēciņiem kā mēs pienākas tikai bailes pārvietoties pa tumšajām Bauskas ielām. Sievietēm, kurām vakaros jāiet pār Mūsas tiltiņu, pienākas tiesības tikt kāda maniaka pārbiedētām, parastiem zēniem ir tiesības Bauskas ielās tikt piekautiem… Tādas ir parastās «masas» cilvēktiesības.
Mēs laikrakstos nedrīkstam publicēt darba piedāvājumu sludinājumus, kuru tekstos ietverts kas cilvēktiesības diskriminējošs (nedrīkst norādīt ne vēlamo dzimumu, ne vecuma ierobežojumu). Izklausās tik humāni, vai ne? Bet īstenība ir citāda. Nesen «Bauskas Dzīvē» tika ievietots sludinājums, ka piedāvā reālu darbu vīriešiem. Tas bija Valsts militārā dienesta nopirkts laukums, lai gan viņi to neminēja. Nākamajā dienā uz redakciju zvanīja pārskaitušies pusmūža un vecāki kungi, kuri bezjēdzīgi bija tērējuši savu laiku un naudu (par telefona sarunām arī jāmaksā), jo tur darbā gaida vīriešus tikai līdz 35 gadu vecumam. Kāpēc muļķot cilvēkus, maskēt skaidras lietas – kuram nebūtu saprotams, ka armijai pensijas vecuma cilvēki nav vajadzīgi? Kāds te tiesību ierobežojums? Uzskatu, ka humānisma vārdā pamazām valsts un arī dažas nevalstiskās organizācijas kļūst par maziem teroristiņiem pret parasto iedzīvotāju parasto vairākumu.
