AINA MEDNE dzimusi zemnieku Bīskapu ģimenē Ikšķilē. 1944. gadā kļuvusi par zemgalieti.
AINA MEDNE dzimusi zemnieku Bīskapu ģimenē Ikšķilē. 1944. gadā kļuvusi par zemgalieti. Pēc Rīgas kultūras darbinieku tehnikuma bibliotēku nodaļas absolvēšanas strādājusi Jaunraunas bibliotēkā Cēsu rajonā. Tur apprecējusies un uz Zemgali atvedusi Jāni, vidzemnieku no matu galiem līdz papēžiem. Viņi izaudzinājuši trīs meitas un tagad viņu rūpju lokā ir astoņi mazbērni. Aina strādājusi tiesībsargājošās iestādēs, bet lielākā darba mūža daļa pagājusi žurnālistikā, rajona avīzē. Pašlaik viņa ir Bauskas Domes vispārējās nodaļas vadītāja.
Lūdzu Ainu Medni atbildēt uz dažiem jautājumiem, vietas taupības nolūkā intervijā atstājot tikai viņas sacīto.
Par dzīves mozaīku
– Varētu likties, ka pienācis laiks apcerēt pagātni. Daļēji tā tas ir, bet esmu galvenokārt saistīta ar šīsdienas rūpēm, priekiem un visu citu.
– Jā, esmu visai mazrunīga, bet tas nenozīmē, ka vairos no sabiedrības. Diemžēl, gadiem ejot, arvien vairāk gribas būt vienai – ar grāmatu, pārdomās. Bet tas neizdodas bieži.
– Neprotu dzīvot tikai sev. Laikam man nav mugurkaula – kā dzīve locījusi, tā ir. Visiem Bīskapiem ir augsta pienākuma apziņa, un visi bijuši gatavi palīdzēt cits citam. Labi jutos tēva, mātes un māsas aizvējā, arvien varēju paļauties uz viņiem. Es biju visvājākā, un nu esmu viena.
– Protams, ir bērni un mazbērni, kuri visi man mīļi, bet vecāku un māsas vietu nevar aizpildīt neviens cits.
– Tiekoties ar cilvēku pirmoreiz, man nav nozīmīgs ne viņa apģērbs, ne frizūra. Galvenais – veidojas kontakts vai ne. Ir gadījies, ka priekšstatus nācies mainīt, bet tad kopā bijis jāizstrebj putras katls. Darbavietās ar vairumu kolēģiem esmu jutusies un jūtos labi.
– Daudz sev esmu guvusi no avīžnieces gaitās sastaptajiem. Tāpēc žurnālistika man ir bijusi tuvāka nekā ierēdnes darbs.
– Mūžu varu sadalīt posmos. Skolas gadi un jaunība man tika doti kā kolosāla veiksme: ko darīju, viss man šķīrās, ko gribēju, tas man bija, pat vairāk, nekā spēju saņemt. Un es pieļāvu pulka kļūdu. Tad sākās zaudējumu laiks – māte, tēvs, māsa…
– No iepriekšējiem draugiem, varbūt arī savas vainas dēļ, gribot negribot esmu norobežojusies. Viņu vietā citu nav. Vienīgais – draugu pulciņš jeb «Korku apvienība».
Par jūtām, prātu un dzeju
– Dzejai manā mūžā ir sava vieta. Dzejoļu ir daudz un tie sakrāti vairākās burtnīcās, daži iejukuši papīros. Sākums saistās ar kādu blēdību. Man nepatīk un arī nepadodas rokdarbi kopš skolas gadiem. Griķu skolas jubilejai māsas Veltas klasei bija jāsacer dzejolis. Samainījāmies: es uzrakstīju veltījumu, māsa noadīja cimdus vai zeķes – vairs neatceros. Par Veltas adījumu saņēmu labu atzīmi, bet «viņas» dzejolis tika publicēts avīzē «Bauskas Darbs».
– Manu izpaušanos dzejā vidusskolā rosināja skolotāja, pazīstamā dzejniece, Lija Brīdaka. Matemātika mani neinteresēja. Tajās stundās paslepus lasīju grāmatu. Visu mūžu grāmatas esmu uzskatījusi par lielu vērtību. Pat tagad atrodu iespēju iegādāties tās, kuras man ir nepieciešamas. Pēdē- jā – par aktrisi Helēnu Romanovu – jau ir lasīšanā.
– Četrdesmit manu dzejoļu ir tiražēts kopkrājumā «Mēs – no Bauskas». Bet tam, ka nav pašai savas grāmatas, ir vairāki iemesli: padomju laikā trūka idejiskas ievaddaļas, tagad – nav naudas, nav laika, nav arī apņēmības un reizēm šaubos, vai manas noskaņas var citus interesēt. Kā rodas dzejolis, man nav grūti izskaidrot: ko jūtu, to rakstu. Varbūt tāpēc ir dzejoļi arī ar nelielu sarkasma devu.
– Jūtu un prāta attiecība manā rīcībā ir mainīga. Jaunākos gados, kā jutu, tā darīju, pat nerēķinoties ar loģiku. Uz vecumdienām prāts ņem virsroku. Par laimi vai nelaimi, man ir ārkārtīgi stingrs soģis – sirdsapziņa. Ja izdaru kaut ko pārsteidzīgi, ilgi neatrodu sirdsmieru.
– Vai man ir kāda dzejas rinda, kurā esmu «iespiedusi» sava mūža kredo? Varbūt ir, bet… Katrā dzejolī, ko uzrakstu, ir kaut kas no manis.
