GUNĀRS BOGDANOVS Nāc man līdzi, nāc, kur dzīvo sirds un prāts, kur tikai es un tu, kur mīlestība vienotu, un ja tev nav gana – tev pieder dzīve mana, un ja vēl tev nepietiek – dzīvošu mūžīgi, un lai tev tiek.
GUNĀRS BOGDANOVS
Nāc man līdzi,
nāc,
kur dzīvo sirds
un prāts,
kur tikai es
un tu,
kur mīlestība
vienotu,
un ja tev
nav gana –
tev pieder
dzīve mana,
un ja vēl
tev nepietiek –
dzīvošu mūžīgi,
un lai tev tiek.
Nav svarīgi,
vai gadi skrien vai lec,
vai rāpo,
tik mīlestības vairumā ir
svarīgums,
ja Dievs man dāvinātu
dzīvi otru,
es ticētu, ka mīlestībā
ir dzīvošanas noslēpums.
Lai ietu, kur iedams,
nav garāka ceļa
par pasaules galu,
lai kristu, kā krizdams –
zemē atsities
un attopies,
un pārdrošie sapņi
vairs nelido –
beigas,
un nav vairs
prātu mulsinošās
steigas…
Es palieku nepareizs,
kaut visa kā man ir gana –
vēl dzīvoju,
bet atnāca neviļus reiz
neticami domīga saprašana –
par maz mīlu tevi,
ne dzīvi.
LILIANA SKUDRA
ZEMGALES SIEVAS
Baltos mākoņu lakatus
Goba mezglotiem pirkstiem
tur, –
Es savējos dziļi kabatā slēpju
Un balto nēzdogu burzu tur…
Kādas mēs būtu
Bez mezgliem un rievām,
Bez Mēmeles krastmalas
Smagnējās zemes?
Par mums droši var sacīt –
VARENAS ZEMGALES
SIEVAS.
Var ik mezgloto zaru nolauzt,
Ik pirkstiņu lakot
Un smalki jo smalki
Manikirēt…
Bet ikdienas darba melnumu
Panadzēs
Noslēpsi kur?
Ja mēs, kuplās
Zemgales sievas,
Tiksim sauktas pie Dieva, –
Hotelī «PARADĪZE»
Tieši mums
Būs luksusa numuri īrēti.
LĪVIJA DZELME
MĪLESTĪBA
Jau satiekas skatiens
Mans un tavs…
Vai šis pavediens viens
Vīsies un tiksies vēl?
Ja pārtrūks –
Mums ceļš būs katram savs…
Vien liktenis zinot,
Kas ir lemts,
Prāts apstāsies minot,
Ko teiks skatienam sirds.
Ja mīlēs –
No Laimes daudz tiks ņemts.
Un satiekas skatiens.
Vēl un vēl,
Ja būs cerības siets,
Reibinās laimes zieds –
Tas saistīs
Sirdis, kas mīlot kvēl…
Ja mani mīli,
Ja mīlu es –
Ejam mēs divi,
Sirds prieku nes…
Un esam vien divi
Uz pasaules,
Jo mani Tu mīli
Un Tevi es.
Ziemas diena aust lēnām,
Taka piesnieg balta.
Pelēki vakari tumst, –
Klusi nāk nakts…
Dārza kokos starp ēnām
Mēness stari valda,
Liepā zīlīte skumst –
Sniegā viss rakts…
Dzīves dienām ne visām
Laimes garša salda.
Domas skumjās gumst,
Bet sirds – uz vakts…
NEKĀPT DVĒSELĒ
Dzīvē daudzreiz nācies
Apiet apkārt peļķēm,
Dubļiem apkārt brist…
Vai laipojums tā sācies?–
Ja solis paslīd – turies,
Nevajag vien krist.
Dzīvē daudzreiz nācies
Apiet apkārt ziedam,
Iet vienu taku diviem
Un nekāpt dvēselē.
Ar cilvēcību sācies,
Mūžs neies garām priekam, –
Neļaus bēdās brist…
ILUTA ALEKSANDROVIČA
AIZVERAS DURVIS
Sapņiem aizveras
Durvis
Un tu jautā
Kur palicis
Labais un ļaunais
Burvis
Kur zelta nūjiņa
Un cepure melnā
Kur baltie trusīši
Un baloži delnā
No rīta
Sapņiem aizveras
Durvis…
AIJA SPURA
ATMIŅĀM
Aiz loga klusums raud ar zelta
zvaigznēm
– pusnaktī pa krūtīm klejo sirds,
un tavu tālo domu kaut kur
aiznes
trīs asaras, kas acu skatā mirdz.
Šai mirklī dievīgā es atcerējos tevi
kā jaunību, tik neaizmirstamo,
ilgodamās pasmējos par sevi –
cik skaudras sāpes atmiņas
spēj dot.
Es smējos, raudāju un neslēpos
no jūtām, par tām es tikai
pateicu: «Paldies.»
JAUTĀJUMS
Manas mājas miers
ir tik vārīgs,
ka negribas karus tam pāri.
Tik daudz pasaulē karu
jau bijis –
lai paliek kāds zieds nesalijis…
Vai jums tā nav bijis?
DAGNIJA GASŪNA
Pārsien, Antiņ,
savus pārdrošos sapņus
ar rozā cerību lentīti
un noglabā dziļi bēniņos
vecā cepuru kastē
starp baložu ligzdām
un lapseņu pūžņiem.
Aizved, Antiņ,
savu antīko kumeļu
cilvēces aizmirstā
mežmalas kaktā
starp dzegužpuķēm
un kaķpēdiņām.
Tava Saulcerīte
pamodusies no
gadsimtu miega
un aiztraukusies
melni lakotā «Mersedesā».
Kur nu tev viņu panākt!
SIRDS ILGOJAS
Sirds ilgojas pēc lakstīgalām,
Pēc pavasara naktīm tām,
Kad cauri gavilēm un sāpēm
Mums pāri lējās mēness bāls.
Sirds ilgojas pēc ievas zara,
Kas smaržoja tik rūgti kairs,
Ka likās – mīlestības vara
Nemūžam neatstās mūs vairs.
Nu manos matos sniegs jau
biris…
Jeb varbūt tikai ievas zied?
Tas tālais sapnis sen jau miris,
Bet sirdī lakstīgalas dzied.
Piedot?
Tas ir tik viegli, –
Pastiep roku –
Saule uz plaukstas
un – piedod!
Mīlēt?
Tas ir tik viegli, –
Atver sirdi –
kā spārni pie pleciem,
un – mīli!
Dzīvot?
Tas ir tik viegli, –
Rokas pret sauli,
Acis uz sauli,
Gaisma pār tevi
un – dzīvo!
Kāds dīvains laiks,
Kāda dīvaina vieta, –
Suņi gaudo un putni
Lido pret vēju.
Es pēdējo vilcienu nokavēju.
Kā noburta skrēju,
Tavu seju pamanot
Gaišajā logā,
Bet nepaspēju…
INTA BALTGALVE
PATIESS
kā manis nebija
tā manis nebūs vairs
kā tuvojoties migla
atdod ziediem gaismu
tā attālinoties
vien tas aiz miglas jūtams
ko ietrīcoties nepārvari
krūtīs
Tu neatsakies
cits nekas
tik patiess nav
kā
sāp
TU ARĪ
nevienu mirkli tev
nav jājūtas
kā parādniekam
kādam
es par sevi
tā ko tu saņem
tev ir dāvana
tu arī esi
devis
AINA MEDNE
Peras putenis.
Silā, uz lauka.
Kur tam sākums?
Kur gals?
Kas zina…
Priežu slotas
Baltas vērpetes slauka
Un neko
Nespēj pielīdzināt.
Ziema pļauj,
Un visapkārt sniega vāli,
Smagi kā priekšnojautas.
Rītu acis žilbinās
Tīra tāle,
Rāma saule,
Augstu un salta.
Zaļganbrūnu
Akmens svīst sūnu…
Apsūno viss,
Kas sevī dedzis
Un apdzisis.
Ziņkāru skatienu taustīts,
Mēļu pātagām šaustīts
Un raustīts, raustīts…
Tagad – sūna,
Un viss.
Ciešami, glīti.
Neaizķerdamās
Acs pāri slīd.
Un to akmens pulsu,
To stabulīti
Ne saklausīt.
INĀRA DRUVA
SIRDSLIETAS
Hm, kādas gan īsti tās lietas,
Ko tautā par sirdslietām sauc?
Kur rodas? Kad aug?
Kādās vietās?
Par to reizēm prātojam daudz.
Un kāds ir to darbības ilgums,
Un kāda tām garantija?
Vai maina tās debesu zilgums,
Vai acu skats izmaina tās?
Vai sirdslietas trauslas, mēs
minam.
Vai stipras? Nu pasaki, mās!
Cik maz mēs par sirdslietām
zinām,
Kad sadzīvē lietojam tās.
