Deviņdesmito gadu sākumā valdīja uzskats, ka Latvijā ir augsts izglītības līmenis. Taču situācija krasi mainījusies sabiedrībā notiekošo pārmaiņu rezultātā.
Deviņdesmito gadu sākumā valdīja uzskats, ka Latvijā ir augsts izglītības līmenis. Taču situācija krasi mainījusies sabiedrībā notiekošo pārmaiņu rezultātā.
Ražošanā aizvien vairāk tiek izmantotas jaunas tehnoloģijas un jauni standarti. Nepietiek ar speciālistu zināšanām šaurā profesionālā jomā. Par atbilstošiem tiek uzskatīti darbinieki, kuriem ir izcilas profesionālās un pietiekamas plaši pielietojamās zināšanas. Gandrīz katrā darba piedāvājumā izteikta prasība zināt valsts valodu, svešvalodas, lietot datoru un pārvaldīt saskarsmes kultūru. Tāpēc jo aktuāla kļūst izglītības pilnveidošana visa mūža garumā, bet Latvijā līdz šim nav nodrošināta tādas izglītības pieejamība.
Valsts izglītības politikā pieaugušo mūžizglītībai tā arī nav atrasta pienācīga vieta. Valsts atbalsta vispārējās, profesionālās un daļēji arī augstākās izglītības iegūšanu. Pieaugušo izglītība (to var saukt arī par interešu izglītību) Latvijā neeksistē kā valsts budžeta apakšgrupa. Taču valstī ir 1892946 iedzīvotāji, kuri vecāki par 18 gadiem. Liela daļa no viņiem apzinās izglītības papildināšanas nepieciešamību.
Izveidojusies situācija, ka iniciatīvu šajā nozarē pārņēmušas dažādas privātstruktūras un fondi. Ja cilvēki maksā, viņi var saņemt savām interesēm atbilstošu izglītību, bet neviens nekontrolē tās kvalitāti. Ja darbinieks ar elementārām zināšanām grāmatvedībā pēc divu dienu mācībām «pārtop» par bilancspējīgu grāmatvedi, tas nozīmē, ka izglītības piedāvātāji viņu gluži vienkārši krāpj, radīdami ilūziju par profesionālo kvalifikāciju.
Privātstruktūru piedāvājumus nevar izmantot mazturīgie, īpaši lauku iedzīvotāji, jo viņiem gluži vienkārši trūkst naudas. Tas pats attiecas uz mazaizsargāto iedzīvotāju grupu – invalīdiem un pensionāriem.
Patlaban valstī visaktuālākā ir izglītības pieejamības nodrošināšana mazturīgo iedzīvotāju grupām, kas veido sabiedrības lielāko daļu. Tieši sociālās un ekonomiskās krīzes laikā pagājušajā gadsimtā Skandināvijas valstīs tika attīstīts tautas augstskolu sazarots tīkls. Pēc Otrā pasaules kara izpostītajā Vācijā aktivizējās tautas augstskolu darbība, bet Latvijā 1920. gadā tika nodibināta Tautas universitāte ar nodaļām provincē un vairākas patstāvīgas tautas augstskolas.
Katrā Latvijas rajonā pašlaik darbojas pieaugušo izglītības centri, kas saņem atbalstu no vietējām pašvaldībām. Var diskutēt par centru darbības efektivitāti un kvalitāti, jo daudzviet izglītošanās iespējas tiek piedāvātas tikai atsevišķām iedzīvotāju grupām, piemēram, pedagogiem. «Vienkāršais cilvēks» no laukiem pat nenojauš par tādu centru eksistenci, jo viņa rīcībā nav nekādas informācijas. Šķiet dīvaini, ka pieaugušo izglītības centru piedāvājumi šur tur aprobežojas ar aicinājumu apgūt ziedu kārtošanas vai «makeup» prasmi.
Varbūt pieaugušo izglītības centru vadītājiem derētu iepazīties ar pozitīvo pieredzi darba prasmīgā organizēšanā? Cēsu rajonā, piemēram, izglītības iespējas pieaugušajiem piedāvā 18 iestāžu un firmu. Noteikti darbības septiņi virzieni: amatu mācība un pārkvalifikācija, valodu kursi, sports un veselība, mākslinieciskā jaunrade, ekonomiskā izglītība, praktiskās, sabiedriskās un garīgās intereses.
