Sakarā ar publikāciju ««Mēs varam palīdzēt». Vai tiešām palīdz?» «Bauskas Dzīves» 8. februāra numurā vēlos izteikt savus novērojumus.
Sakarā ar publikāciju ««Mēs varam palīdzēt». Vai tiešām palīdz?» «Bauskas Dzīves» 8. februāra numurā vēlos izteikt savus novērojumus. Par šoferi esmu kļuvusi 1998. gadā, ir savs auto un benzīnu iegādājos «Statoilā».
Pirmo reizi patstāvīgi mašīnas bākā degvielu pildīju naktī no 31. decembra uz 1. janvāri. Benzīnu ieliet, protams, nemācēju, un man talkā nāca «Statoil» apsardzes vīrs un pat laimīgu Jaunogadu novēlēja. Par benzīntanka tualeti teikšu, lūk, ko. Mūsu mājās no 25. decembra līdz 10. janvārim vannasistabā bija remonts. Katru dienu braucām uz «Statoil» tualeti. Neviens mums neatteica un neko neaizrādīja. Vēl viens novērojums būtu pateicības vērts. Kad es februāra sākumā iegriezos benzīntankā, lai nopirktu automašīnai motoreļļu, mani ne tikai patīkami apkalpoja, bet pārdevējs ar piespraudi «GATIS» man pat palīdzēja eļļu ieliet vajadzīgajā daudzumā. Turklāt puisis no automazgātavas atnāca un pārbaudīja eļļas līmeni, piedāvādams palīdzēt otrreiz, ja tiešām tas būs atkal vajadzīgs. Piebildīšu, ka par šiem padomiem un palīdzību nevienam neesmu maksājusi vai uzbāzusies. Labs padoms un palīdzība «Statoil» darbiniekiem nāk no sirds. Ja protu palūgt, nekad neatsaka. Ja pati būšu laipna, tādi pret mani būs arī citi cilvēki.
