Vecākajai baušķenieku paaudzei noteikti atmiņā ir Bauskas luterāņu draudzes mācītājs Gustavs Turss-Tūrs (1890–1973), kurš bija ārkārtīgi pretrunīga personība.
Vecākajai baušķenieku paaudzei noteikti atmiņā ir Bauskas luterāņu draudzes mācītājs Gustavs Turss-Tūrs (1890–1973), kurš bija ārkārtīgi pretrunīga personība. Viņš Bauskā rosīgi darbojās kā mācītājs un ticības mācības skolotājs no 1920. līdz pat 1944. gadam.
Ieņem vairākus amatus
Gustavs Turss-Tūrs (tieši šāds dubultuzvārds ir bijis rakstīts viņa pasē, lai gan presē un dažādos citos dokumentos ir minēts gan Turss, gan Turs, arī Tūrs) ir dzimis 1890. gada 24. maijā Madonas apriņķa Praulienā. Beidzis Jaunpiebalgas draudzes skolu un Cēsu reālskolu, kā arī mācījies Pēterburgā. Tērbatas Universitātes Teoloģijas fakultātē iesāktās studijas G. Turss-Tūrs gan nepabeidza, taču tas viņam neliedza 1920. gadā kļūt par Bauskas evaņģēliski luteriskās latviešu draudzes mācītāju.
Somu teologs un vēsturnieks Jouko Talonens par šo faktu raksta, ka nepabeigto studiju dēļ G. Tursa-Tūra teoloģiskās zināšanas nav bijušas vajadzīgajā kvalitātē. Paralēli mācītāja amatam draudzē no 1921. gada 1. janvāra G. Turss-Tūrs sāka strādāt par ticības mācības skolotāju arī Bauskas Valsts vidusskolā (vēlākajā ģimnāzijā). Līdztekus mācītāja un skolotāja amatam viņš pildīja arī 13. Bauskas aizsargu pulka mācītāja pienākumus. 1929. gada martā sakarā ar Aizsargu organizācijas 10 gadu jubileju Latvijas aizsargu vadība viņu apbalvoja ar Aizsargu Nopelnu krustu, bet 1940. gada februārī sakarā ar Lietuvas valsts neatkarības svētkiem G. Turss-Tūrs un vēl tikai trīs Bauskas pulka aizsargi saņēma arī Lietuvas aizsargu organizācijas apbalvojumu – Aizsargu Zvaigznes ordeni.
Aiz elegances slēpj rupjību
Būdams visai ievērojama persona Bauskas pilsētā un arī apriņķī, G. Turss-Tūrs, pēc atmiņu stāstījumiem, vienmēr esot bijis ļoti elegants gan savā amata tērpā, gan arī privātajā apģērbā – baltā vestē un elegantā frakā, pie kuras atlokiem vienmēr esot bijuši augstie apbalvojumi. Viņa apģērbs, stāja un izturēšanās sabiedrībā vienmēr radījusi inteliģenta cilvēka iespaidu, taču, ja var ticēt toreizējo Bauskas ģimnāzistu atmiņām, attiecībās ar viņiem ģimnāzijā visa inteliģence un smalkā izturēšanās esot zudusi.
Ticības mācības skolotājs esot atļāvies rupjības pret ģimnāzistiem, kuri nereti pamatoti protestējuši pret vāji sagatavotām mācību stundām. Daži pat saka, ka G. Tursa-Tūra izturēšanās pret skolēniem daudzus esot atsvešinājusi ne vien no viņa paša, bet arī no luterticības vispār. Tieši tāpēc ģimnāzijā esot bijusi populāra aizraušanās ar austrumu reliģijām un dievturību.
Politiskajā pārliecībā G. Turss-Tūrs pirms kara bija nacionāli noskaņots. Viņš bija Nacionālās apvienības biedrs un pat bija iekļauts šīs politiskās partijas deputātu kandidātu listē 4. Saeimas vēlēšanām 1931. gadā. Mācītāja sprediķi Bauskas luterāņu baznīcā vienmēr bijuši nacionālpatriotiski. It sevišķi tas bijis jūtams pēc 1934. gada 15. maija, kad vienmēr neiztrūkstoši bijuši aizlūgumi par Kārli Ulmani un citiem ievērojamākajiem valsts vadītājiem.
Mantkārība un ceļotprieks
G. Tursam-Tūram patika ceļot un viņš šad tad to darīja arī par Bauskas luterāņu draudzes līdzekļiem, lai gan paša ienākumi no mācītājmuižas bija pietiekami. Mācītājs bija apceļojis Franciju, Itāliju, Grieķiju, Ēģipti un daudzas Tuvo Austrumu zemes. No zemes, kur staigājis Kristus – no Palestīnas -, atvestos palmu zarus viņš dāvāja savai draudzei un tie tika novietoti uz baznīcas altāra.
G. Turss-Tūrs bija pazīstams arī ar to, ka par pakalpojumiem – kristīšanu, laulāšanu, pavadīšanu pēdējā gaitā – prasīja diezgan augstus honorārus. Jouko Talonens par šo G. Tursa-Tūra rakstura īpašību raksta kā par tādu, kas nav raksturīga teoloģiskai personai, jo viņš ir bijis pārāk orientēts uz materiālo jeb laicīgo pasauli.
Šādā aspektā interesants, pat anekdotisks, ir gadījums ar G. Tursu-Tūru 30. gadu vidū. Tas minēts pēckara perioda latviešu trimdas presē. Nav pašlaik īsti zināms, cik šajā notikumā patiesības, cik izdomas, bet tomēr gadījums ir pietiekami amizants. Proti, kāds Codes pagasta zemnieks, vēlēdamies kristīt savu atvasi, aicināja pie sevis uz mājām G. Tursu-Tūru. Kad mācītājs paveicis kristīšanu un ticis pacienāts ar vakariņām, saimnieks taujājis par samaksu. G. Turss-Tūrs pieprasījis no saimnieka 50 latu. Viņš, ne vārda neteicis, samaksājis prasīto un par cienīgtēvu vairs nav licies ne zinis. Tad nu par mājās vešanu ieminējies pats baznīckungs. Viņam saimnieks atbildējis, ka braukšana uz Bausku ar viņa zirgiem mācītājam izmaksāšot akurāt 50 latu…
Ziņas par G. Tursa-Tūra mantkārību bija nonākušas Rīgā un 1939. gadā Latvijas Ev. lut. baznīcas Konsistorijā (virsvaldē) pat tika spriests par viņa nepiemērotību mācītāja amatam. Klāt visam kā neapstrīdams fakts bija arī tas, ka G. Tursam-Tūram patika baudīt alkoholu, kas nebija pieļaujami luterāņu mācītājam.
1940. gada politiskie notikumi un valsts iekārtas maiņa pārtrauca Baznīcas Konsistorijas iesākto izmeklēšanu un līdz ar to arī nav pilnīgas skaidrības par minēto faktu atbilstību īstenībai.
Aizlūdz par sarkano armiju
1940. gadā pēc Latvijas okupācijas ar G. Tursu-Tūru notika interesantas pārvērtības. Jau pirmajā svētdienā pēc liktenīgajiem jūnija notikumiem līdz tam nacionāli noskaņotais mācītājs Bauskas luterāņu baznīcā dievkalpojuma laikā runāja par Latvijai draudzīgo Padomju Savienību un krievu tautu, kas sniedz palīdzīgu roku pasaules kara apstākļos visiem Latvijā dzīvojošajiem.
Arī 1940. gada Ziemassvētkos, kad Bauskas luterāņu baznīca bija cilvēku pārpildīta, G. Turss-Tūrs aizlūdza par sarkano armiju, kas kara apstākļos nodrošinājusi latviešu tautai gaišus Ziemassvētkus. Ir zināms, ka daudzi baušķenieki pēc šiem vārdiem sašutuši atstāja dievnamu, jo tieši 1940. gada nogalē padomju represīvās iestā- des bija veikušas pirmos «nevēlamo» personu arestus. Iespējams, ka G. Turss-Tūrs, šādi rīkodamies, «glāba savu ādu», jo represijās viņš necieta, ja neskaita to, ka tika nacionalizēta mācītājmuiža.
Par jaunām pārvērtībām un citiem notikumiem ar Bauskas luterāņu draudzes mācītāju vācu okupācijas laikā un pēc Otrā pasaules kara – nākamtrešdien.
