Lopkopības saimniecības Bauskas novadā visas cerības liek uz atālu

Lopkopības saimniecību asociācija aicina lauksaimniekus kooperēties siena apgādē, taču Zemgalē, kur lopkopju palicis pavisam maz un visapkārt galvenokārt graudaugu lauki, saimniecībām nākas vien pašām paļauties uz saviem spēkiem. Bauskas novada saimniecības sienu ievākušas aptuveni uz pusi mazāk nekā pērn šajā laikā, tāpēc ar lielām cerībām gaida otro pļāvumu.   

«Bauskas Dzīve» apjautāja novadā piecas dažāda izmēra lopkopības saimniecības par to, kā viņiem līdz šim sekmējies ar barības sagādi lopiņiem un kāda situācija ir ganībās. Izskatās, ka lietus atgriezis ne vien dzīvību pļavās, bet arī optimismu lopkopju skatā uz nākotni.

Inga Celma no Codes pagasta saimniecības «Celmi» paļaujas tikai uz saviem spēkiem.

Inga Celma atzīst, ka zāle līdz šim bijusi ļoti vārga. Arī ganībās 200 govju plašais ganāmpulks ātri vien noēd aploka tiesu, un tas jāpārvirza tālāk. Tomēr, kā atzīst saimniece, «Celmi» histērijā vēl nekrītot. Tas, ko varēja nopļaut līdz šim, tas ir nopļauts. Gaidīt neesot bijis vērts – nekas daudz tāpat zālājā nebūtu mainījies. Ja parasti šajā laikā bija savākta lielākā tiesa no vajadzīgā siena krājumiem, tad tagad govīm ēdamā vien pāris mēnešiem pietiktu. I. Celma pieļauj, ka būs jāpērk papildu barība: salmi, melase, milti, rapšu spraukumi, taču tas skaidrāks būs jau uz rudens pusi.

Jautāta par kooperēšanās iespējām, Inga Celma atbild, ka uz citu palīdzību gan īsti necer. Jo tāpat par velti neviens neko nedos, pretim vienmēr vajadzēs naudu. Viņa cer, ka sienu varēs nopirkt, bet, protamas, ne par 35 eiro rullī, kā manīts jau kaut kur internetā.

«Piena nozarē visu laiku ir te augšā, te lejā. Atslābināties nevar nemaz. Vēl tā nav bijis, ka pie augstākas piena iepirkuma cenas es varētu nedomāt, ka var būt arī sliktāki laiki. Vienmēr ir jāatceras, ka līdzekļus notērēt nevar, rezervei vienmēr jābūt. Tāpat ceru, ka mēs visi saimniecībā kopā kādu risinājumu atradīsim,» teic Inga Celma. 

16 govju un sešu telīšu īpašniece Dace Stankeviča no Skaistkalnes puses ar pļaušanu esot nogaidījusi

Saimniecībā «Mačēni» pļaušana tikusi atlikta, jo bija bažas, vai zālāji, nopļauti, neizdegs un pēc tam nekas neataugs, līdz ar to lopiņiem nebūs, ko ēst. Garākā kamolzāle vēl paspējusi izaugt, bet apakšā smalkākā gan esot pavisam bēdīga. Arī ganībās spēj tik pārvirzīt aploku, turklāt govis vēl tiek arī piebarotas ar pērno sienu vai kādu salmu rulli.

Dace Stankeviča situāciju raksturo kā smagu, taču nesenais lietutiņš nedaudz situāciju vērsis uz labu. Pāris centimetru dziļumā mitrums ticis. Ja dārzam no tā mazāks labums, tad zālē gan dzīvība atgriezusies.

Cerības līdz rudenim kaut ko ievākt esot: «Vēl jau tik bezcerīgi nav. Vēl! Kad nāks rudens tuvāk – tad varbūt sāks šķist bezcerīgāk. Tagad domāt, ka nekā nebūs un visu likvidējam? Nu, ja nekas nesanāks, tad to varēs izdarīt rudenī.»

Stelpes pagasta saimniecības «Ozoli» īpašnieks Andris Kalniņš vēro procesus dabā un mēģina tiem pielāgoties

Andris Kalniņš atzīst, ka procesi dabā šogad bijuši savdabīgi, un tiem vienkārši jāmēģina pieskaņoties. Viņš vērtē, ka viņa dabīgajos zālājos, kuri netiek uzarti un kuros tiek saglabāts to dabiskais sastāvs, zāles šogad ir mazāk. Saimniecībā saglabāts līdzsvars starp govju skaitu un ganību platībām – uz katru govi ir pa hektāram. Tāpat govis tiek laistas pa lieliem gabaliem – tad zāle netiek tā izmīdīta un noēsta.

Andris Kalniņš sausuma apstākļos pirmo pļāvumu nepļauj pārāk zemu, lai zāle neizdeg. Tagad esot labi nolijis, un zāle atjaunosies, līdz ar to var arī intensīvāk pļaut.

«Jebkurā gadījumā darba ar siena sagādi šogad būs vairāk. Mazāka siena masa tiks iegūta ar vienu pļāvumu, bet izdzīvošanai jau būs,» vērtē A. Kalniņš.

Stelpes pusē, kur no lopkopības saimniecībām palikuši tikai «Ozoli», īsti gan vairs neesot, ar ko sadarboties.

Iluta Straģe, kura Brunavas pusē audzē vairāk nekā 300 aitu, pirmo sienu jau ievākusi

Saimniecībā «Krišjāņi» pļauts esot sausajā laikā. Kaut siena masa iegūta ievērojami mazāka, tomēr tā  kvalitāte esot ļoti augsta, zāle nebija  pāraugusi. «Bet kvalitāte sienam ir ļoti svarīga,» uzsver Iluta Straģe.

Tā kā daļa aitu ganību esot smilšainās vietās, tad tās gan kādu sešu hektāru platībā sausumā izdega. Taču lietus dod cerību, ka ganības ataugs un varēs nopļaut arī otro reizi. Kā smej Iluta – žaketei nu ir otra puse.

Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra valdes priekšsēdētājs un 70 govju īpašnieks Mārtiņš Cimermanis pirmo reizi savā pieredzē jau Jāņos domā par govju piebarošanu

Mārtiņa Cimermaņa saimniecībā nopļauta tikai puse no tā siena, cik parasti uz šo laiku jau ir sagādāts. Situācija esot ļoti slikta, taču palikušas cerības vēl uz atālu. Ja otrais pļāvums neizdosies, tad gan būšot jādomā, kā izdzīvot. Esot apzvanītas apkārtnes saimniecības, kuras skābbarību izmanto biogāzes ražošanai, un pārrunāta iespēja to pārdot lopbarībai.

«Pašlaik ir jādomā krīzes režīmā. Ļoti žēl, ka to izmanto spekulanti – gaļas uzpircēji. Cenas gaļai ir nokritušās, jo viņi jau redz, ka situācija ir sarežģīta un lauksaimnieki varbūt gribēs mazināt ganāmpulkus. Manuprāt, tā ir riebīga spekulācija. Arī siena cena ļoti augs. Ja par rulli prasīja 10 eiro, tad tagad jau 30,» stāsta M. Cimermanis.

Viņa saimniecībā govis tiek laistas ganībās, taču esot tā, ka tur, kur ganāmpulks sausumā noiet pāri, zāle vairs praktiski neataug. «Jau Jāņos jādomā par piebarošanu – nu tā manā pieredzē kopš 1991. gada vēl nav bijis,» teic M. Cimermanis. «Lopkopībā mēs mēdzam teikt, ja līdz Jāņiem siens nav nopļauts – tad pēc tam tas ir jau salmu vērtībā. Un tas nozīmē, ka arī piens nebūs tādā kvalitātē,» viņš piebilst. Tomēr optimismu Mārtiņš Cimermanis zaudējis neesot un kā citi lauksaimnieki gaida lietu.lauksaimnieki arvien gaida lietu.