Vardarbīgi skati videospēlēs, kino un televīzijā graujoši ietekmē bērnus, kuri jūtas vientuļi, cieš no mīlestības trūkuma. Tā atzīst psiholoģijas doktore Sandra Sebre, Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātes pasniedzēja.
Vardarbīgi skati videospēlēs, kino un televīzijā graujoši ietekmē bērnus, kuri jūtas vientuļi, cieš no mīlestības trūkuma.
Tā atzīst psiholoģijas doktore Sandra Sebre, Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātes pasniedzēja.
Turpinot 12. aprīļa «Bauskas Dzīvē» sākto sarunu ar psiholoģijas speciālistiem, šoreiz par to, kā ekrānā redzētais ietekmē pusaudžu psihi. Sandra Sebre savus secinājumus pauda asociācijas «Papardes zieds» rīkotā seminārā žurnālistiem «Pusaudžu seksualitāte. Zināšanas. Drošība. Atbildība», kas Liepājā notika 19. un 20. aprīlī.
Uzmanības un mīlestības deficīts
Ja vecāki ir aizņemti vai vispār nevērīgi izturas pret bērniem, viņos rodas uzmanības un mīlestības deficīts. To veicina arī nesaprašanās skolā. Sliktās sajūtas palīdz kliedēt mūsdienu tehnoloģijas. Neatrodot citas iespējas, stundām ilgi pusaudzis var skatīties televizoru, spēlēt videospēles, klejot internetā. Televizors ir arī trūcīgu bērnu mājās, tāpēc psiholoģe Sandra Sebre atgādina, ka ekrāns piesaista visu pusaudža uzmanību un traumējoši ietekmē psihi.
«Veikalos un nomas punktos meklēju meitai kādu labsirdīgu videospēli, bet neatradu. Toties līdzās ir simtiem kasešu, kas var pamudināt uz vardarbību. Šādu situāciju Latvijā uzskata par normālu, un tas ir biedējoši,» atzīst psiholoģe Sandra Sebre, kura izaugusi Amerikā.
Viņa vērš uzmanību uz to, ka, vērojot vardarbīgas ainas, pusaudzis var iemācīties gan tā rīkoties, gan ar vardarbības palīdzību risināt dažādas problēmas. Jāņem vērā, ka šajā vecumā bērni bieži maina lomas. Viņi iejūtas filmu, spēļu varoņu tēlos, turklāt ļaunie bieži tiek rādīti kā ļoti pievilcīgi, skaisti, fiziski attīstīti, veikli, vareni. Kurš gan tāds nevēlētos būt?
Trenē vardarbībā
Vietas, kur var spēlēt videospēles, ir atrodamas pat mazpilsētās. Par samaksu noteiktu laiku pusaudzis bauda asas izjūtas, piedaloties spēlē notiekošajā. Vadot spēles darbību virtuālajā pasaulē, viņš sit, grūž, šauj, žņaudz, izvaro, nogalina.
Šo spēļu nelabvēlīgo ietekmi speciālisti Amerikā sākuši apzināt pēc vairākiem šaušalīgiem gadījumiem 90. gadu beigās. Bērni un pusaudži ar šaujamiem rokās devās uz skolām, lai nogalinātu līdzaudžus. Izmeklējot slepkavības, konstatēts, ka viņi tikai iejutušies agresīvo spēļu varoņu lomā. Iztēle ir tik bagāta, ka viegli ietekmējamam pusaudzim reizēm grūti novilkt robežu starp izdomu un realitāti.
Pētījumi liecina, ka videospēles efektīvi trenē vardarbībā. Tās pieprasa aktīvu spēlētāja līdzdalību, rada atkarību, mudinot vēl un vēlreiz gūt uzvaru nogalinot. Šī atkarība ir līdzīga tai, kas rodas, lietojot narkotikas. Tās apsēstie gatavi darīt jebko, lai iegūtu naudu kārtējai spēļu devai. Turklāt gribas arvien spēcīgākas, pikantākas izjūtas.
Tā rodas notrulinātība pret vardarbību un citu cilvēku nāvi, tiek izkopta nežēlība, ko izmēģina realitātē. Ja pusaudzis nav aizņemts ar nodarbēm, kas viņu attīsta pozitīvā virzienā, notiek pretējais. Cilvēkbērns, kurš ir nomākts, vientuļš vai negūst apkārtējo atzinību ar labiem darbiem, cenšas izcelties ar vardarbību. Tas jāskaidro gan bērniem, gan pieaugušajiem, kuri no šīs industrijas piekritējiem kļūst bagāti.
