Šodien pieminam un atceramies tos, kuru dzīvē kā melna svītra iezīmējies 1941. gada 14. jūnijs. Daudziem vairs nebija lemts atgriezties un tikties ar saviem tuviniekiem.
Šodien pieminam un atceramies tos, kuru dzīvē kā melna svītra iezīmējies 1941. gada 14. jūnijs. Daudziem vairs nebija lemts atgriezties un tikties ar saviem tuviniekiem.
Vecsaulietim Vilmāram Vanagam paveicās. Viņš izdzīvoja un pēc piecdesmit vasarām – 1991. gadā – varēja atgriezties savās tēva mājās «Strautmaļos».
Visu noskaidros un palaidīs
No Vecsaules «Strautmaļiem» toreiz izveda sešus cilvēkus. Māja palika tukša. Vilmāram bija 11 gadu, māsai Vizmai – 13. «Aizveda arī abus manus vectēvus, vecmāmiņu un manu tēvu Jāni Vanagu. Tēvs pirms tam kādu laiku bija strādājis par policistu Vecsaules un Codes pagastā. Kad ņēma prom, neko nepaskaidroja. Tēvs mūs mierināja, ka noteikti tikai aizvedīs līdz Bauskai, tur visu noskaidros, un palaidīs mājās. Mēs ticējām. Līdzi paņēmām dažas mantas un ēdamo. Vēlāk ļoti vērtīgs bija līdzpaņemtais speķa maiss,» atceras V. Vanags.
Iecavas stacijā no pārējiem nošķirts Vilmāra tēvs. Vietējais milicijas darbinieks papum kaut ko pačukstējis un aicinājis līdzi. Tēvs gan pārējiem sacījis, ka atgriezīsies, bet tā bijusi pēdējā reize, kad bērni un tuvinieki redzējuši ģimenes galvu Jāni Vanagu. Pēc gadiem saņemta ziņa, ka tēvs miris lēģerī.
«Es vēl tagad ļoti gribētu zināt, ko toreiz teica tas milicis manam tēvam, bet diemžēl miruši ir abi,» tā Vilmārs.
Varbūt nedaudz paveicās
Pēc mēnesi ilga brauciena nonākuši Krasnojarskas novadā, Ačinskā. No apkārtējiem kolhoziem bijuši sabraukuši vietējie, lai no atvestajiem izvēlētos strādniekus. «Ņēma tos, kas bija spēka gados. Mūs, divus bērnus un trīs vecus cilvēkus, neviens negribēja,» atminas V. Vanags.
Pēc tam visi nonākuši Dubrovkas ciemā, kur ģimenei ierādīta mājvieta – koka būdele, kurā no griestiem pakšķēdamas kritušas blaktis.
Spēcīgākie gājuši meža darbos un par to dienā saņēmuši 500 gramu maizes, nestrādājošiem ticis tikai 300 gramu. Arī Vilmārs un māsa cirtuši mežā stutmalku, strādājuši gaterī.
1942. gadā ar difteriju nomirusi māsa Vizma, togad mūžībā aizgājuši arī vecmāmiņa un abi vectēvi. Vilmārs palicis viens. Dzīvojis, kā mācējis, strādājis dažādos darbos, lasījis mežā čeremšu (ķiplokveidīgs augs) un cīnījies ar badu. «Visādi ir gājis. Arī tā, ka trīs dienas nav bijis, ko ēst. Ir daudzas lietas, ko negribas atcerēties. Varbūt man ir arī paveicies, kad pēc visa pārciestā paliku dzīvs un atgriezos. Noteikti palīdzēja tas, ka sādžā bija citi latvieši, ar kuriem kontaktējos,» bijušo izvērtē V. Vanags.
Vilmārs Latvijā atgriezās 1946. gada septembrī, jo tos bērnus, kuri vēl nebija sasnieguši 16 gadu vecumu, uzņēmīgi cilvēki no Latvijas pārveda Dzimtenē.
Pieminēt un atcerēties
Tēva mājas «Strautmaļus» Vilmārs atguva 1991. gadā. «Sākumā domāju, ka neatgriezīsimies, jo šeit viss atgādina TO dienu, bet tad – tās taču manas dzimtas mājas, kā es varu neatgriezties!…» tā V. Vanags. «Ļaunu neturu, kas bijis, pagājis. Visu mūžu esmu strādājis un dzīvojis Bauskā. Tagad «Strautmaļos» saimnieko arī mans dēls Ilgvars Vanags,» rezumē Vilmārs.
Šogad, tāpat kā katru gadu 14. jūnijā, saimnieks uzvilks pusmastā valsts karogu. Iecerējis aiziet pa senām takām līdz Vecsaules parkam. Šajā dienā domas kavējas pie bijušā, pieminot un atceroties tos, kuri neatgriezās.
