Izlasot «Bauskas Dzīves» rubrikā «Fotoliecība» (24. marta numurs, 12. lpp.) publicēto žurnālistes Diānas Eglītes rakstu «Planierisma sporta kluba dibinātāja atmiņas», arī es domās atgriezos Bauskas aviācijas sporta kluba vēsturē.
Izlasot “Bauskas Dzīves” rubrikā “Fotoliecība” (24. marta numurs, 12. lpp.) publicēto žurnālistes Diānas Eglītes rakstu “Planierisma sporta kluba dibinātāja atmiņas”, arī es domās atgriezos Bauskas aviācijas sporta kluba vēsturē. Bijušo darbinieku un kursantu pamudināta, tomēr nolēmu palīdzēt Butevica kungam “atcerēties precīzāk”.
Diemžēl jau visi kluba dibinātāji un vadītāji guļ zem zemes. Kopš Bernarda Dzendoletto nāves pagājuši 37 gadi, un, mūsuprāt, ir ļoti negodīgi izmantot šo faktu, lai gluži vienkārši palielītos ar citu nopelniem. Pārrunājot rakstu, mēs spriedām, ka spētu klusēt, ja Butevica kungs tikai nepatiesi lielītos, nevis, gribot izcelt sevi, zaimotu aizgājušos.
Tad nu pie faktiem. Bernards aizgāja bojā, avarējot ar lidmašīnu JAK-12, nevis ar planieri, kā minēts rakstā. Ar ekspertīzes slēdzienu varam pierādīt, ka lidmašīna avarēja dzinēja vainas dēļ, nevis neievērojot kravnesību vai, kā teikts rakstā, “iesēdinot vairāk pasažieru nekā drīkst”. Lidmašīnā bija četras sēdvietas un vieta, kas paredzēta 300 kilogramu kravai. Bernards Dzendoletto nekādi nevarēja “paņemt lidmašīnu bez atļaujas”, gluži vienkārši tādēļ, ka šī atļauja viņam bija jāprasa tikai pašam sev – kluba vadītājam. Gaisa telpas izmantošanas atļauju viņš bija saskaņojis ar Rīgas vadību.
Pirmie sapņi un plāni par kluba izveidi tapa mūsu dzīvoklī, kur vairāk nekā gadu Bernards mācīja Bauskas puišiem aviomodelismu – gūstot šai sporta veidā labus rezultātus. Druseikas un Elkšņa pamudināts, Bernards aktīvi darbojās kluba izveidē. Mēs nekādi nevarējām atcerēties, ka šajās aktivitātēs būtu piedalījies Butevica kungs.
Kluba dibinātājiem nebija līdzekļu, tikai armijas atļauja izmantot daļu no lidlauka. Tāpēc tika meklēti atbalstītāji toreizējos uzņēmumos, kuriem bija izdalīti līdzekļi sportam, piemēram, Patērētāju biedrībai, Bauskas padomju saimniecībai un arī vietējās avīzes redakcijai. No ziedotajiem kokmateriāliem pašu rokām tika uzcelta neliela mājiņa un angārs planieriem. Jaundibinātajā avioklubā aktīvi darbojās Druseika, Elksnis, Dzendoletto, Siņkovs, Ceruss, Gaigals un vēl daudzi citi.
Tur nu Butevica kungam taisnība – lietderīgi savu brīvo laiku klubā pavadīja daudzi jaunieši. Audzēkņi Blumbergs un Purmalis vēl tagad lido “lielajā” aviācijā. Bauskas sporta klubs tika atzīts par vienu no labākajiem. Pats kluba vadītājs, sporta meistars Bernards Dzendoletto, ar planieri uzstādīja ilgi nepārspētu rekordu, aizlidojot līdz pat Vitebskai. Viņa pilota meistarība tika izvērtēta un atzīta arī avārijas ekspertīzē.
Klubā bija tikai divi sertificēti instruktori – Anatolijs Siņkovs un Bernards. Mums būtu ļoti interesanti redzēt “planierista ar instruktora grādu” dokumentus… Jau ielūkojoties avīzē publicētajā fotogrāfijā, jebkurš ar planierismu saistīts cilvēks saprot, ka instruktors sēž aizmugurējā krēslā, bet priekšpusē – kursants. Kluba darbība netika aizliegta, gluži vienkārši pēc Bernarda nāves apsīka aktivitātes un nebija līdzekļu.
Mēs klusējām, kad nepatiesas ziņas grāmatai par avioklubu Butevica kungs sniedza jaunajam cilvēkam, kurš vāca materiālus par Latvijas aviācijas vēsturi. Taču “Bauskas Dzīves” rakstā viņš ir pārkāpis ētikas normas. Cienījamie lasītāji, secinājumus jūs izdarīsit paši, bet Bernarda bērni grib gluži vienkārši ielūkoties acīs Butevica kungam.
