Bērna pasaulē nākšanas brīdis ne tikai fiziski pārveido sievieti. Tā ir nozīmīga pārtapšana, iepriekš nepazītas atbildības, mīlestības un izturības piedzimšana.
Bērna pasaulē nākšanas brīdis ne tikai fiziski pārveido sievieti. Tā ir nozīmīga pārtapšana, iepriekš nepazītas atbildības, mīlestības un izturības piedzimšana.
Šopavasar pirms Mātes dienas “Bauskas Dzīve” sastapa trīs mātes ar atšķirīgiem dzīves gājumiem. Viņas vieno attieksme pret bērniem un stiprums, kādu sieviete iegūst, tikai kļūstot par māti.
Pavasara bērni
“Tev, meit, būs četri bērni,” tā svitenietei Ārijai Pakārklei jaunībā teikusi čigāniete. Zīlnieces sacītais piepildījies, viņai tiešām ir četri dēli. Vecākie jau savā dzīvē – Andrim 30 gadu, Jānim 25, Oskaram 24, pastarītim Dzintaram 13 gadu. Ārijai jau ir divi mazdēliņi – Ivo un Alvis.
Dzintars ir labs matemātiķis, spēlē teātri, taču vislabāk puisim patīkot aroda mācība un darbs ar koku. Šopavasar skolas izstādē būs vairāki Dzintara darbi.
“Manējie ir pavasara bērni, visi vienādi mīļi, kaut gan katrs raksturā atšķirīgs. Tomēr ar Dzintaru izveidojusies īpaša sapratne,” atzīst Ārija. Gaidot ceturto bērnu, viņai bija 39 gadi, ne visai labi ar veselību.
Dzintars piedzimis Stradiņa klīnikā 1991. gada 14. martā. Sākums bijis ļoti smags, bet pēcāk Ārija jutusi arī jaunus spēkus. “Nebiju vairs tik jauna, spēju izjust, kāda laime un vērtība ir bērns,” atzīst četru dēlu mamma.
Vadīt dzīvi
Ārijai vakar, 6. maijā, bija dzimšanas diena. Atbilstoši Vērša zīmei viņai nācies būt stiprai. Izmācījusies par adītāju, bet šajā profesijā toreizējā Bauskas sadzīves pakalpojumu kombinātā strādājusi tikai dažus mēnešus. Viņai piedāvāta grāmatvedes vieta. Pat ar koka skaitīkļiem nav pratusi rīkoties, bet visu iemācījusies. Apprecējusies, piedzimis Andris. Dēlam bijuši tikai divi mēneši, kad Ārija sākusi strādāt par slaucēju. Gluži vienkārši nav bijis, no kā dzīvot.
Kad kopdzīve izjukusi, ar divgadīgu dēlu pie rokas Ārija nonākusi Svitenē, kur darbu degvielas bāzē piedāvājis Modris Villa. Gājis laiks, izveidojusies ģimene, piedzimis Jānis, pēc gada – Oskars. Desmit gadu Ārija Statistikas pārvaldes uzdevumā uzskaitījusi Svitenes pagasta ģimeņu ienākumus. Viņa ilgstoši bijusi arī kopsaimniecības revīzijas komisijas priekšsēdētāja. Bērni auguši patstāvīgi, labi palīgi dārzā, kūtī. Zēni un vīrs iemācījušies gatavot ēst un darot to pat labāk par mammu.
Jāprot saposties
Jau pāris gadu Pakārklu ģimene ir zemnieki. Dienā, kad ciemojāmies Svitenē, vīrs Arnolds sēja bietes. Netālu no daudzdzīvokļu māju pudura ir kūts ar lielākiem un mazākiem lopiem. Tie ir Ārijas ziņā. Līdz ganībām, kur govis jāiet slaukt, vairāk nekā pāris kilometru. Lai piena kannas nebūtu jāstiepj ar rokām, nopirkts pirmais velosipēds. Tas gan nozagts Ārijas acu priekšā, un vajadzējis gādāt citu. Gaidot mūs, Ārija ir saposusies, un kāpņu telpā sastaptā jaunā kaimiņiene neslēpj pārsteigumu, sakot: “Cik jūs šodien skaista!”
Tas viņai jāprot, jo mājas, kūts un dārza darbi nav vienīgie, kas Ārijai jāpagūst. Viņa bieži ir Svitenes pamatskolā, kur vada vecāku komiteju. Ārija Pakārkle ir arī pagasta lauku sieviešu klubiņa prezidente. “Lai grūtums nenomāc, man ir jāiet cilvēkos, tās ir kā zāles pret pārgurumu, vienmuļību. Jauki, ka pagastā rodas arvien vairāk līdzīgi domājošu,” tā Ārija.
Iepazīstas Latgalē
Līdz šī gada sākumam, kad Indras un Aleksandra Vasiļkovu ģimenē piedzima mazais Rihards, viņu dzīves ritms bija saistīts ar darbu Bauskas 2. vidusskolā. Indra ir bioloģi jas, veselības mācības un rokdarbu skolotāja, Aleksandrs pasniedz angļu valodu un maģistrantūrā studē psiholoģiju.
Rihards piedzimis vēsturiskajā 2004. gadā, kad Latvija uzņemta Eiropas Savienības valstu saimē un NATO. Tomēr tas ir arī laiks, kad daudzi prāto – dzīve, arī bērnu uzturēšana un skološana, kļūst arvien dārgāka.
Indra un Aleksandrs ir precējušies 15 gadu. Jauniete no Skaistkalnes un puisis no Rēzeknes iepazinušies, studējot Daugavpilī. Pēc diplomu saņemšanas Indra pierunājusi Aleksandru nepalikt Latgalē un doties uz viņas dzimto pusi. Vecākajam dēlam Edgaram ir 14 gadu, viņš ir patstāvīgs puisis, labi mācās, trenējas basketbolā. Ģimene dzīvo Lauktehnikas ciematā, un nokļūšana uz pilsētu jāsaskaņo ar autobusu sarakstu.
Sagaida brālīti
Par dēliņa piedzimšanu Indra un Aleksandrs ļoti priecājas.
“Mēs jau sen to gribējām, turklāt radinieki ik pa laikam atgādināja, ka Edgaram vajag māsiņu, bet sagādājām brālīti,” smaidot stāsta Indra. Mazais gan prasot vairāk laika, esot nemierīgāks kā savulaik Edgars.
Pēcpusdienās viņa garas stundas ar mazuli pavadot laukā. Tas nākot par labu gan bērnam, gan darbīgai māmiņai. Viņas vaigos jau pavasara saules brūnums. Indra neplāno atgriezties darbā agrāk kā nākamgad. Kad gan vēl būs iespēja tik daudz laika pavadīt kopā ar dēlu, vērojot, kā no maza kunkulīša veidojas ziķerīgs cilvēkbērns, kuram par visu vairāk vajadzīga māmiņas mīlestība.
Jābūt stiprām
Mežotnes pagasta mājas “Vilki” ir celtas 1887. gadā. Ceļa mala, vienmēr noputējuši logi, puķu dobes un pašas saimnieces arī, tā saka rīdziniece Anda Stariņa. Vecais Vilku krogs ir viņas vectēva mājas. Uz šejieni ģimene pārcēlusies 90. gadu sākumā.
Tētis nomiris pirms septiņiem gadiem. Mamma “Vilkos” ir meitas balsts, palīgs gan ar darbu, gan ar pensiju, kas nopelnīta 33 gados pie smagā benzīnvedēja stūres. “Pirmo vagu ar traktorīti es vēl izdzenu,” saka Andas mamma Velta Šitke.
Saimniecības ēka zem viena jumta ar kūti ir lepnākā būve šajā sētā. Tiek audzētas cūkas, govis, siltumnīcās aug tomāti, gurķi, viss, kas tirgū vedams. Anda un Velta apsaimnieko 24 hektārus zemes, un tas nav maz divām sievietēm.
Dažādi talanti
Šajā ģimenē bērni ir īpaši un mīlēti. Pamūšas speciālajā internātskolā mācās vecākais dēls, 13 gadu vecais Mārtiņš. Dzemdībās gūta trauma ietekmējusi zēna attīstību, bet viņam ir sava aizraušanās – mūzika.
12 gadu vecais Andrejs un gadu jaunākā Laura mācās Cēsu sanatorijas Meža skolā. Laura sirgst ar astmu, bet Andrejam bez šīs kaites arī artrīts. Skolas keramikas pulciņā dēls gatavo dažādas mīļas figūriņas, ko viņš dāvina mammai. Laura skaisti zīmē, viens viņas darbiņš ir izstādē Cēsīs. Mammai meita sazīmējusi lācīšus. Skolā Laura mācās arī klavierspēli pie privātskolotājas.
Šis gads bijis īpaši grūts, bērni daudz slimojuši, iekavējušās mācības. Vairākus lopus nācies nokaut, lai nopirktu vajadzīgās zāles. Atsācis mācības, neilgi pirms Lieldienām, Andrejs skolā kritis un lauzis roku.
Jebkurā brīdī
Anda neslēpj, ka pēc šīs ziemas jūtas pagurusi: “Braucu no Cēsīm mājās un raudu, kad neviens neredz. Par to, ka bērniem tur jāpaliek, ka mums šādi klājas. Bet ir jācīnās, ko tad es citu varu darīt?”
Anda ir mēģinājusi strādāt algotu darbu ārpus mājas, bet sapratusi, ka viņas situācijā tas nav iespējams. Nav algas, nebūs pensijas, jo neko tādu valsts nav paredzējusi mātēm, kas audzina bērnus ar īpašām vajadzībām. Jebkurā brīdī, dienas vai nakts vidū, viņai jābūt gatavai doties pie bērniem, ja kaut kas notiek. Tad pie siltumnīcām un lopiem paliek mamma. Vai vīrietis no šādas situācijas nebēgtu, ievaicājos. Anda un Velta vienā balsī un smejot atbild: “Viņi jau arī bēg, jo to var izturēt tikai mātes!”
Rīt, 8. maijā, Anda brauks uz Cēsīm. Meža skolā svinēs Mātes dienu un savējie tiks ļoti, ļoti gaidīti.
