Tatru kalnos Slovākijā atrodas Čičmani ciems. Kādas divdesmit dzīvojamās mājas vienīgajā ielā. Kalniešu namiņi ir pieticīgi.Visi kā viens būvēti no raupji tēsta koka tumši krāsotiem dēļiem. Nekādu tirdziņu, veikalu, kafejnīcu, bet Čičmani ieliņa allaž ir tūristu pārpildīta. Skan visdažādākās valodas, cilvēki aizrautīgi fotografē. Zinātkārākie mēģina iesaistīties sarunās ar dažiem uz lieveņa sēdošiem ciematniekiem un gidu – vietējo iedzīvotāju.Ko tūristi meklē nomaļajā kalnienē? Īstumu jeb autentiskumu, kas izpaužas daudzās paaudzēs pārmantotā tradīcijā. Čičmani ciema amatnieku darbus nevar ne pārdot, ne nopirkt, jo tie atrodas uz māju sienām – ar baltu krāsu uzvilkti ornamenti un zīmes kā mežģīnes pārklāj ēku fasādes. Katrs saimnieks ir zīmējis, kā nu pratis. Profesionāli mākslinieki namu izdaiļošanai nav algoti. Čičmani aitu gani to nemaz nevarētu atļauties. Ik pavasari visi ciema iedzīvotāji draudzīgi rīko talku, lai atjaunotu etnogrāfiskos rakstus. Samet naudiņu, nopērk baltas krāsas bunduli, otas un zīmē.Unikālā tradīcija ir aptuveni trīs gadsimtus sena, bet Čičmani ciems mūsdienās ir kļuvis par amatniecības īstu briljantu. Tūristu ir tik daudz, ka vietējās pašvaldības budžetu papildina gana iespaidīgas summas.Ne jau bez īpaša nodoma minēju Slovākijas ciemu. Šodien Bauskā iepazīstina ar jauno Amatniecības un mākslas centru, kas tapis par Eiropas Savienības projekta līdzekļiem. Patiesībā ir radīta tikai vieta, bet par saturu būs jādomā pašiem. Tā vien šķiet, ka pagaidām neviens īsti nezina, kā jaunais centrs darbosies un kādu mērķi paredzēts sasniegt. Iekams to strikti neformulēsim, paliks tikai glīti atjaunotas telpas bez dziļāka satura. Vai kādam būs vajadzīga ar jēgu nepiepildīta forma?
