Neticētu, ka 21. gadsimta tehnoloģiju laikmetā ko tādu var piedzīvot, ja pati neiekultos ķezā, stāsta iecavniece Daina, kuras darbs ikdienā norit internetā. Piedzīvojums devis negaidītu labumu.
Steidz palīgā
Tā kā darba režīms ir brīvs, arī darbdienās ir stundas, kad Daina var veltīt laiku sev un draugiem. Kādā agra pavasara ceturtdienā paveikusi rīta uzdevumus, viņa pēkšņi saņēma telefonzvanu ar satraucošu vēsti – draudzenes māte nokļuvusi slimnīcā. Vecā dāma lūdza Dainai atvest pie viņas meitu, kura pārvākusies uz māju Vecumnieku novada mežos, piekopjot zaļu dzīvesveidu.
Izpildījusi vēl vienu darba uzdevumu internetā, Daina varēja atvēlēt pāris stundu braucienam pēc draudzenes un uz slimnīcu. Pusstundā pieveikusi ceļu līdz meža mājai, viņa nedaudz bažījās par iespējamo šķīdoni uz biezoknī iebrauktajām sliedēm, taču to pamats vēl turējās sasalis.
Toties iebraukusi draudzenes sētā, Daina uzreiz sajuta, kā pasmagais pusdžips iearas saules izkausētajā pagalmā. Vedamā uzreiz novērtēja situāciju un ar mobilās īsziņas palīdzību pasauca talkā kaimiņu, kurš dzīvoja vēl 100 metrus dziļāk mežā.
Netiek garām
Glābējs atpukšķināja ar traktoru pēc krietnas pusstundas. Kaut arī pagalms pēc auto izvilkšanas izskatījās kā mežacūku izrakāts, dāmas priecīgas tencināja un devās ceļā uz slimnīcu. Taču brauciens aprāvās jau pēc dažām minūtēm, šaurajā meža ceļā teju atduroties pret kokvedēju auto, kam patlaban cēla kravas piekabē baļķus.
Pārrunas ar «kociniekiem» bija veltas – no šaurā ceļa braukt nost mitrajā zemsedzē nozīmētu iesēdināt lielo mašīnu, tāpēc dāmām esot jāpagaida, kamēr kravu piepildīs. Vairāk par pāris stundām nebūšot. Daina ķērās pie GPS, lai meklētu apbraucamo ceļu, taču izrādījās – šajā meža biezoknī interneta nav. Draudzene apstiprināja, ka pie izpalīdzīgā kaimiņa mājas meža ceļš beidzas, un citu atzaru uz šoseju biezoknī nav.
Nevarēja uzķert arī tik spēcīgu mobilo sakaru tīklu, lai paziņotu draudzenes mātei par aizķeršanos vai palūgtu kolēģei izdarīt nākamo darba uzdevumu internetā.
Vērtīga saruna
Dainu pārņēma satraukums – kavēšanās varēja nozīmēt ne tikai sarežģījumus ar slimnieci, bet arī problēmas ar nepadarīto darbu. «Nedomāju, ka 21. gadsimtā industriālajā Zemgalē ir vietas, kur nav ne mobilā tīkla, ne interneta,» atzīst iecavniece.
Visbeidzot, sapratusi, ka ar nervozēšanu neko mainīt nevarēs, Daina ar draudzeni iekārtojās automašīnā un nolēma atpūsties. Svaigs gaiss, meža šalkoņa, kāda putna dziesma rosināja uz sirsnīgu sarunu, kāda nebija piedzīvota vairākus gadus.
«Tas bija pārsteidzoši – iedzītas stūrī un nogrieztas no modernajām tehnoloģijām, jo neko klausāmu neķēra arī mašīnas radio, izrunājām lietas, kas bija palikušas nepateiktas pēdējos gados, kad attālinājāmies viena no otras. Atkal kopā smējāmies un raudājām kā jaunībā, kamēr mežinieki krāmēja savus kokus,» smaidot stāsta Daina.
Kad darāmais bija galā, viņas ar četru stundu nokavēšanos ieradās slimnīcā, kur vājiniecei jau pamazām kļuva labāk. Daina tagad ik pēc pāris nedēļām mēro ceļu uz biezokni, kur nav ne mobilā tīkla, ne interneta, toties ir viena atjaunota un viena jauniegūta draudzība ar palīdzīgo meža kaimiņu.
