Eiropas kalnu valsti Šveici šovasar apciemoja daudzi baušķenieki. Viņi baudīja gleznainās Alpu ainavas un, klīzdami pa pilsētām, nemaz nenojauta, ka pēc pāris nedēļām daudzas no tām skars plūdu radīti postījumi.
Eiropas kalnu valsti Šveici šovasar apciemoja daudzi baušķenieki. Viņi baudīja gleznainās Alpu ainavas un, klīzdami pa pilsētām, nemaz nenojauta, ka pēc pāris nedēļām daudzas no tām skars plūdu radīti postījumi.
Savu Šveices redzējumu piedāvā latviešu valodas un literatūras skolotājas Ineta Skustā un Sandra Auzāne.
Ūdens izposta skaistumu
Tagad, atceroties vasaras iespaidus, daudzi ceļotāji atzīst, ka sāpīgi lasīt par postījumiem. Šķiet, nesen vēl staigāts pa Bernes romantiskajām ieliņām, presē ievietotās fotogrāfijās tās pat ir atpazīstamas. Tāpēc jo skumjāk kļūst, iedomājoties, kā zem duļķainā ūdens pazuduši pilsētnieku rūpīgi kopti ziedu stādījumi, ielu kafejnīcas, daudzi interesanti un atraktīvi pilsētvides elementi. Taču tagad izrādās, ka daudzus Bernes vecpilsētas iedzīvotājus nācies evakuēt ar helikopteriem no māju jumtiem un balkoniem. Amatpersonas nobažījušās, vai simtiem gadu vecās ēkas izturēs šos plūdus.
Vairākiem ceļotājiem spilgti atmiņā palicis 14. gadsimtā būvētais koka tilts Lucernā. Taču šajās dienās Lucernas iedzīvotāji ir rūpju pārņemti un ar bažām vēro, kā satrakotie plūdu ūdeņi jau gandrīz skar koka tiltu, ar ko šveicieši īpaši lepojas. Ja ūdens nerimsies, šīs vasaras ceļotāji varētu būt vieni no pēdējiem, kuri skatījuši unikālo konstrukciju. Šveicē plūdu nodarītā kaitējuma apmēri jau pārsnieguši miljards dolāru.
Pie Raiņa un Aspazijas
Mazā Viduseiropas valsts daudziem latviešu tūristiem šķiet saistoša vienas pilsētiņas dēļ. Tā ir kalnu ieskautā Lugāno, kas izvietojusies gleznainā Lugāno ezera krastos. Netālu atrodas nelielais Kastaņolas ciemats. Pagājušā gadsimta sākumā tajā mita latviešu literāti Aspazija un Rainis. Par Kastaņolu daudz lasīts Jāņa Kalniņa romānā, arī Saulcerītes Vieses grāmatā par Aspaziju “Mūžīgie spārni”.
Skatot ciematiņu, raisās dažādas pārdomas. Jāapbrīno Aspazija, kura katru dienu veica pāris kilometru pa kalnu ceļu, iedama uz veikalu. Rainis ik pārdienas to pašu attālumu mēroja uz pastu. Tomēr šis Dieva saules apmirdzētais nostūris šķiet kā radīts literārai jaunradei. Te dzeju varētu rakstīt pat ne tik talantīgi cilvēki kā Rainis un Aspazija.
Braucienā ar kuģīti paveras lielisks skats uz Kastaņolu, San Salvatore kalnu. Tikai nedauz jāpiepūlē iztēle, un gara acīm var skatīt Raini, kurš no Kastaņolas dodas uz Lugāno, un kabatā viņam ir vēstule. Tajā viņš pauž savas ieceres rakstīt lugu “Zelta zirgs”. Klāstot skolēniem šīs epizodes, stundās stāstījums noteikti tiks bagātināts ar Šveicē gūtajām emocijām.
Govju zvani kalnos
Vienalga, vai kalni skatīti pirmo vai daudzākas reizes, mums, līdzenumu ļaudīm, tie raisa nebijušas izjūtas. Fantastisku ainavu bagāts šķiet daudzu desmitu minūšu brauciens Firsta kalnā. Pēcāk kāpiens lejā aizrauj elpu, skatienam atduroties pie romantiska kalnu namiņa vai aizmaldoties daudzkrāsainā ziedu laukā. Sniegoto virsotņu baltumam pievienojas spilgti zaļās kalnu pļavas. Tajās dažbrīd manāmas govis, kuras, pakustinot galvu, ieleju pielej ar dzidru zvanu melodiju. Tā ir vēl viena jūsma, ko sniegt spēj tikai kalni. Tāpat kā apjauta, ka kalnos attālums jāmēra nevis kilometros, bet stundās un minūtēs, cik ilgā laikā noskatītais objekts ir sasniedzams.
Interesanti šķiet arī šveiciešu pieņēmumi, piemēram, slēgt veikalus jau ap pulksten 16. Tirgotāji dodas mājup sarūpēt vakariņas ģimenes locekļiem.
