Dažas Turcijas galvaspilsētā Ankarā un megapolē Stambulā pavadītas dienas, protams, nesniedz priekšstatu par valsti kopumā, taču maina domāšanas klišejas.
Dažas Turcijas galvaspilsētā Ankarā un megapolē Stambulā pavadītas dienas, protams, nesniedz priekšstatu par valsti kopumā, taču maina domāšanas klišejas.
Ačgārni pieņēmumi
Turciju mēs uzskatām par izmanīgu un viltīgu tirgotāju zemi, no kuras uz Baltiju straumēm plūst sliktas kvalitātes tekstilpreces, apšaubāmas gaumes bižutērija, vīģes, dateles un varbūt vēl kādi augļi. Krājuma “Tūkstoš un vienas nakts pasakas” iespaidā mums joprojām šķiet, ka daiļās turcietes mīt harēmos, bet tautas nabadzīgie slāņi dzīvo īstā viduslaiku tumsonībā.
Tajā pašā laikā aizmirstam, ka Turcija ir lielvalsts ar 72 miljoniem iedzīvotāju un atrodas ģeogrāfiski ideālā vietā ar tiešu pieeju svarīgiem jūras ceļiem. Zemes dzīles ir tik bagātīgas, ka tajās var atrast teju visus Mendeļejeva tabulas elementus. Turcija Tuvo Austrumu reģionā ir ietekmīgs politisks un ekonomisks spēks, ar ko rēķinās gan Eiropa, gan Āzija. Nezinu, kādos pagrīdes uzņēmumos tiek ražotas preces, kas nokļūst Latvijā, jo Turcijai pieder attīstīta tekstilindustrija, kuras produkcija tiek augstu vērtēta nozīmīgās starptautiskās izstādēs un gadatirgos.
Vēstures drāmas
Tomēr ir kāds ļoti nopietns aspekts, kas varbūt neapzināti rosina pret šo valsti noskaņoties negatīvi. Šī gada aprīlī apritēja 90 gadu kopš Otomanu impērijas īstenotā nežēlīgā genocīda pret diviem miljoniem armēņu. Viņu vajāšanu Rietumarmēnijā, kas atradās impērijas sastāvā, 1915. gadā sāka radikāla partija, kam bija izdevies gāzt pēdējo sultānu. Ar neaprakstāmu nežēlību tika iznīcināts pusotrs miljons civiliedzīvotāju, bet atlikusī daļa paniskās bailēs atstāja dzimteni. Arī pašlaik diasporā dzīvo vairāk armēņu nekā valsts vēsturiskajā teritorijā. Par savu dzimtu traģēdijām man ir stāstījuši arī studiju biedri Pēterburgā un Rīgas armēņi, ar kuriem kādu laiciņu esmu strādājusi kopā.
Laikraksta “Diena” 8. maija numurā Rīgā dzīvojošs armēņu mākslinieks Vartužs Karapetjans atzīst: “Ir palikusi ģenētiska atmiņa… Mēs negribam, lai Turcija būtu Eiropas Savienībā (ES).”
Tādēļ Turcijas virzības procesā uz ES ir ļoti svarīgi, politiķu terminoloģijā runājot, kritiski izvērtēt pagātni. Tas ir ļoti sāpīgs jautājums.
Godina prezidentu
Galvaspilsēta Ankara ar četriem miljoniem iedzīvotāju atrodas valsts vidienē, kur klimats nav tik maigs kā jūras piekrastē. Pilsēta ir izvietota uz daudziem pakalniem, un tās plānojums pielāgojas reljefam. Nelielas ēkas terasēs izskatās pieplakušas pauguriem, burtiski “ieliktas” vidē. Pat jaunie debesskrāpji labi iekļaujas Ankaras apbūvē. Harmonisko iespaidu pastiprina jumtu dakstiņu segums. Turcijā pārsteidz arī nevainojami gludās šosejas un ielas.
Ikviens ārzemnieks vispirms tiek aicināts apmeklēt Turcijas Republikas pirmā prezidenta Mustafas Kemala Ataturka mauzoleju, kas atrodas augstā pakalnā. Memoriāls ir celts 1938. gadā. Plānojums asociējas ar seno romiešu forumu – pilsētas galveno laukumu – tradīcijām. Šeit atrodas prezidenta atdusas vieta un piemiņas muzejs ar neskaitāmām relikvijām. Vienā telpā stikla vitrīnā ir eksponētas Ataturka un viņa mīļotā suņa vaska figūras. Pie tām drūzmējas bērni. Ekskursijas seko cita citai, bērnu radītais fona troksnis atgādina gājputnu sasaukšanos rudenī. Viņiem ir atļauts emocijas paust ar visu ķermeni. Neizskaidrojamā veidā – bez aizrādījumiem – skolotājas spēj bērneļu plūsmu regulēt. Pie Ataturka sarkofāga vainagu nolika arī mūsu Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Viņa parakstījās Goda viesu grāmatā, kur savus autogrāfus jau ir atstājuši ASV, Krievijas un daudzu citu valstu vadītāji.
Kultūru krustcelēs
Apmeklējot Anatolijas civilizāciju vēstures muzeju Ankarā, konstatēju dažus robus savās mākslas vēstures zināšanās (Anatolija ir Turcijas vidienes lielākais reģions). Muzejs ir seno Urartu, Asīrijas, Fergānas valstu, Grieķijas, Romas un Bizantijas kultūras dārgumu īsta krātuve. Viss, kas reiz ir aplūkots mākslas albumos, piepeši materializējās vēstures dzīvās liecībās. Šis muzejs noteikti ir viens no svarīgākajiem Ankaras kultūras objektiem kaut vai tādēļ, lai saprastu – Eiropa nebeidzas Balkānos vai Grieķijā, bet turpinās arī Egejas jūras austrumkrastā.
Ankarā laimējās uzkāpt augstākajā skatu punktā, kas paveras no Romas imperatoru būvētā cietokšņa. Lai to sasniegtu, minūtes desmit jāiet kalnup pa nabadzīgo ankariešu kvartāla šaurajām, bruģētajām ieliņām. Bērneļi mēģināja pārdot lētus stikla vizuļus, sievietes – tamborētas somas. Visi laipni sveicināja, izskatījās priecīgi un žēlastības dāvanas nelūdza. Starp citu, Ankarā uz ielas neredzēju nevienu ubagu, toties Stambulā – lielākajā tūrisma un biznesa centrā – viņi ir uz katra stūra.
Paātrināts pulss
Lidojums no galvaspilsētas uz Stambulu ilgst stundu. Vismaz 15 minūšu diezgan zemu lidojam pāri neaprakstāmu izmēru pilsētai. Nevar saprast, kur ir Melnā, kur – Marmora jūra un Bosfora šaurums. Cik tālu vien skatiens sniedzas, ir redzama vienlaidu apbūve.
Beidzot esam nokļuvuši Vidusjūras maigajā klimatā ar ziedošām magnolijām, mandeļkokiem, glicīnijām, ciprešu audzēm un olīvu birzīm. Ainavas, ko vērojam ceļā no lidostas, ir neizsakāmi burvīgas. Ne velti Stambula tiek uzskatīta par vienu skaistākajām pasaules pilsētām. Arī dzīves ritms ir gluži citāds nekā Ankarā, jo metropole pulsē paātrināti. Attālumi ir milzīgi, kontrasti – šokējoši, taču Stambulas valdzinājumam ir grūti pretoties.
Šķiet, ka iedzīvotāji galvenokārt pārvietojas ar spilgti dzelteniem “Fiat” markas taksometriem. Metro izskatās ļoti aizdomīgs, bet sabiedriskais transports nemitīgo sastrēgumu dēļ kustas pārāk gausi.
Bosfora kaķītis
Gluži kā paradīzes stūrītis Stambulā ir slavenā Bosfora universitāte, kas atrodas augstā kraujā līča ielokā. Jūtamies kā nokļuvuši filmā, kuras darbība risinās 20. gadsimta sākumā ASV. Ciprešu, pīniju un ziedošu aprikožu ieskautajā zālienā simtiem studentu bauda dzīvi – gulšņā, lasa, spēlē bumbu, badmintonu, rotaļājas ar kaķiem. Izrādās, ka pirmās asociācijas nav bijušas maldīgas, jo Bosfora universitātes pirmsākumi atrodami 1863. gadā, kad Stambulā tika nodibināta Roberta koledža – pirmā amerikāņu tipa augstskola Eiropā. Pašlaik universitātē humanitārās, eksaktās un sociālās zinības apgūst studenti no visas pasaules. Par latviešiem gan neizdevās iegūt nekādu informāciju, toties mūsu Valsts prezidente 20. aprīlī tikās ar universitātes vadību un studentiem. Arī viņu, tāpat kā citus ciemiņus, pie rektorāta durvīm sagaidīja mīlīgs, ruds kaķītis – Bosfora universitātes dzīvais simbols.
