Nedēļas laikā piedzīvoju divus notikumus ar pretrunīgu dabu. Apmeklējot ciematu, kas par spīti lielceļa tuvumam ļoti reti izpelnās pašvaldības vadības uzmanību, viena iedzīvotāja par ne visai sakopto apkārtni sacīja – tas tāpēc, ka te tik daudz krievu dzīvo.Paskatieties, kā ir Zorģos, – tur visi mauriņi nopļauti, puķes zied, jo tur dzīvo latvieši.Patiesībā nav tik vienkārši. Zorģos apkoptas ir teju visas mājas neatkarīgi no iemītnieku tautības. Vienā mājā aktīvi rosās nelatvieši, bet citā senas latviešu dzimtas pēdējie mantinieki aizaudzē pat sētsvidu.Sakopta un skaista vide nav atkarīga no tautības, bet no izjūtas, kā mēs gribam dzīvot. Un arī no laika un spēka, ko varam un gribam veltīt kopšanai. Ir ļoti viegli pierast pie apcirpta mauriņa un puķu dobēm, nepadomājot, cik ilgā laikā un ar kādiem spēkiem tas tiek uzturēts.Tāpēc bija sāpīgi klausīties stāstu par Zorģu jauniešu pusnakts ālēšanos ar velosipēdiem pa bibliotēkas durvjupriekšu. Iespējams, bruģis izturēs tīšu priekšējā riteņa triekšanu pret to ar spēku, taču mauriņam un nesen atjaunotajai smukumdobei tas bija par daudz. Zālienā iebrauktas dziļas rievas, ziedi izrauti un izmētāti. Protams, nākamajā rītā dobe tika atjaunota ar bibliotekāres un «labā gariņa» Rasmas pūlēm, taču rūgtums paliek. Varbūt varonīgie pustumsas postītāji varētu paši ierīkot kādu dobīti, tad redzēs, vai vēl gribēsies kādu izbraukāt.Postīšanas kārie, protams, mīt ne tikai Iecavas pusē. Pavisam nesen Bauskas Rāts-laukumā no ziedu vāzēm bija izraustītas un turpat izmētātas atraitnītes. Vajadzētu gan kādreiz vainīgos pieķert, likt pašiem stādiņus nopirkt un sadēstīt. Kārtībnieki šādu audzinošu pasākumu varētu sarīkot.
