Puķu pušķis.Tuvojas septembris, un dārzos sazied asteres. Bērni ar bagātīgiem ziedu pušķiem drīz dosies uz skolu. Puķes ir veiksmes vēlējums skolotājiem un līdzaudžiem.Balta lielceļa malā ir zaļu koku ieskauta mācību iestāde – Vecumnieku novada Bārbeles pamatskola –, uz kuru bērni šogad vairs nenesīs ziedus un nepieskandinās gaiteņus. Tāpēc mēs, 1958. gada absolventi, 14. augustā atnācām uz savu skolu un kā atvadu sveicienus tai dāvājām asteru pušķus. Bijušajā izglītības iestādē mūs sagaidīja skolasbiedrs Voldemārs Barens. Kopā ar viņu izstaigājām pustukšās telpas, daļas inventāra tur vairs nebija. Visilgāk kavējāmies skolas muzejā. Ar saviļņojumu un sirds siltumu apskatījām interesantas vēstures liecības, kurās pazinām sevi skolas dienās. Ar gandarījumu raudzījāmies to cilvēku sejās, kuri tālāk lepni nesuši Bārbeles skolas vārdu. Te savulaik mācījušies rakstnieki, skolotāji, zinātnieki un cīnītāji par Latvijas brīvību. Atvadoties pie skolas durvīm nofotografējāmies un savas asteres dāvājām Voldemāram Barenam, jo viņš to ir pelnījis, vācot materiālus un sargājot skolas vēsturi.Aizejot no skolas, nāk prātā Ziedoņa Purva vārdi: «Nekad vairs nebūs, kā bija. Ik mirklis ir jauns un cits, un gudrais šai pretmetu mijā sev pašam un dzīvei tic.»Neņemamies spriest, cik gudri esam kļuvuši, bet gribas ticēt, ka reiz atdzims lauku sētas, pilnas ar ļaudīm un bērniem, kuri 1. septembrī ar ziediem rokās nāks uz šo skolu. Vai tā būs? Mēs ticam!
