Bijušais Bauskas rajons gadu desmitiem ilgi ir sadalīts divās daļās.Šo dalījumu veido deviņus kilometrus un garāki neasfaltēti ceļi starp Bauskas, Iecavas un Vecumnieku novadu. Bārbelē par to ar ironiju stāstīja Zemgales lauku attīstības biroja vadītāja Eleonora Maisaka: «Atbrauc ciemos viesis no ārzemēm, iznāk pagalmā un prasa: «Where is my car*?» Saku – redz, tepat stāv. Nē, viņam bijusi smuka, zaļa, bet šī tādā nenosakāmi brūnā krāsā.»Reklāmas var atvilināt cilvēkus. Taču tas ir tikai pirmais solis. Vislabākā reklāma ir mutvārdu – tie ir Latvijā bijušo cilvēku stāsti saviem līdzpilsoņiem. Taču pieredze rāda – vienreiz atbrauks, izbaudīs, objekti ir interesanti, bet otrreiz neatgriezīsies – žēl lauzt mašīnu.Attālums kilometros ir fizikas mērījums. Dzīvē atstatumus mērām laikā, kas jāpatērē braucot, un naudā, kas pēc tam jātērē mašīnas remontam. Ikviens brauciens no Bauskas vai Iecavas uz Vecumnieku novadu jāpārdomā divreiz, jo smagie ceļi mašīnu nokrāso burtiskā nozīmē atbaidošā krāsā, un nākamreiz lēmums – braukt vai ne – tiek pieņemts tikai spiedīgas vajadzības dēļ.Ap lielajām pilsētām parasti veido lokveida ceļus desmit, 30 vai 50 kilometru diametrā, lai cilvēkiem būtu vieglāk nokļūt metropolē un vairāk ļaužu izvēlētos dzīvesvietu tuvējās mazpilsētās. Mums Rīgā ir «Zelta tilts», bet asfaltam ceļu lokos ap galvaspilsētu – virkne pārrāvumu. Tas rāda, cik patiesi ir saukļi par lauku novadu atbalstu. Situāciju mainīt varam tikai kopā. Cerēsim, ka pienāks tāds brīdis, kad mūsu novadi patiesi būs tuvu cits citam.* Kur ir mana mašīna? (no angļu val.)
