Žēlsirdīgos samariešus, iespējams, var uzskatīt par sociālā darba aizsācējiem, šī ir viena no vecākajām profesijām pasaulē, jo minēta jau Bībelē. Latvijas pašvaldībās tā savukārt ir jauna, jo pirmie sociālie darbinieki parādījās tikai 1992. gadā.Latvijas pašvaldību sniegtie operatīvie dati liecina, ka šī gada 25. februārī trūcīgās personas statuss Latvijā bija 103 093 iedzīvotājiem. Aptuveni lēšot, vēl tikpat varētu būt mazturīgo. Tātad ar katru no šiem vairāk nekā 100 tūkstošiem kāds sociālais darbinieks ir runājis, vērtējis dokumentus, pieņēmis lēmumu par statusu, palīdzību, izlēmis likteni un uzņēmies atbildību.Tāpēc pēdējā laikā tieši sociālie dienesti darbu zaudējušiem iedzīvotājiem pašlaik ir svarīgāki nekā visi simts Saeimas deputāti kopā. Ikdienas pieņemšanā sociālās darbinieces sastopas ne tikai ar gluži vienkārši dzīves nogurdinātiem, izmisušiem, depresīviem, nereti arī agresīviem cilvēkiem. Sociālā darba veicējiem jābūt gataviem jebkurā diennakts laikā doties pie riska ģimenēm, glābt bērnus no vardarbīgiem vecākiem. Neviens nav skaitījis, cik sociālo darbinieku ir pakļauti riskam saslimt ar tuberkulozi un citām smagām infekcijas slimībām.Sāku domāt, ka šī profesija ar tai raksturīgo spriedzi un milzīgo atbildību ir veselībai bīstama. Vairums sociālo darbinieku ir sievietes ar mūsu dzimumam raksturīgām emocijām. Topošās, esošās, arī vientuļās mātes, sievas. Kas audzina viņu bērnus, kamēr jāsteidzas glābt citu dzīvi?
