Skolai veltīts mūžs – tā rakstīts piemiņas plāksnē pedagogam, direktoram Kārlim Vītolam.Flautas skaņas gluži kā skolas zvans 16. jūlija pēcpusdienā Bauskas 1. vidusskolas vestibilā sasauca Kārlim Vītolam veltītajā atceres brīdī viesus – Vītola mazdēlus Kārli un Pēteri Vanagus ar ģimenēm, bijušos audzēkņus, 1952. gada izlaiduma absolventus – šī pasākuma iniciatorus – uz plāksnes atklāšanu.Pienācis lielā paldies brīdis. Vispirms organizētājiem – direktoram Raimondam Žabovam, skolotājai Vijai Cerusai, Bauskas pamatskolas direktoram Jānim Rumbam par nelielo, emocionālo ceļojumu Bauskā, lai mazbērni un mazmazbērni apjaustu vietas, kuras saistītas ar viņu vectēvu.Ar flautas ieskaņu un V. Cerusas emocionālo uzrunu mazais Roberts mums atgādināja visiem zināmas Plūdoņa dzejas rindas:«Es kāpt gribu kalnā visaugstākā…» Tās daudziem atsauca atmiņā latviešu valodas un literatūras skolotāju – Kārļa Vītola dzīvesbiedri Veru Vītolu. Paldies bērniem!Pateicība Svītiņas kundzei. Viņa atgādināja Kārļa Vītola prasmi mudināt strādāt, kā arī to, ka Vītolu meita Zane ļoti labi mācījusies un 1946. gadā beigusi vidusskolu ar medaļu.Paldies Kārļa Vītola pēdējās audzināmās klases (1956. g.) pārstāvjiem Austrai Lapkusei-Ozoliņai, Visvaldim Retenajam, kurš mazdēliem dāvināja to gadu fotogrāfijas, piebilstot, ka K. Vītols viņu ieinteresējis fotogrāfijas mākslā. Dibināts fotopulciņš.Pateicības skolas tehniskajiem darbiniekiem.Absolventu un ģimenes tikšanās laikā neoficiālā, sirsnīgā gaisotnē tika pārstāstītas interesantas epizodes, arī kuriozi. Kārlis Vītols daudziem tajos laikos licies bargs, skaļi bāries, bet dusmas nekad ilgi nav turējis. Viņš «redzēja» gan zēnu šlipses, gan vērsās pret meiteņu toreiz tik modīgajām kaprona zeķēm, ieradās vēlās vakara un nakts ballēs…Mūsu astoņdesmitgadnieks Jānis Vinciūns, pensionēts pedagogs, atcerējās, kā Vītols ieradies internātā (1951./52. gadā mēs mācījāmies 11. klasē tikko atjaunotajā skolā) un aicinājis zēnus stādīt liepiņu dzīvžogu. Puiši rakuši, pats licis stādus (pie skolas, gar ietvi).Esmu mācījusies pie abiem skolotājiem Vītoliem, bet bija iespēja vienu gadu (1957./58.) strādāt kopā ar K. Vītolu, toreiz mācību pārzini.
