Nesen redakcijā viesojās rajona pirmā iespiestā periodiskā izdevuma «[Bauskas] Sludinājumi» izdevēja Nahmana Jankeloviča mazmeitas FANIJA, MIRJAMA un ANNA.
Nesen redakcijā viesojās rajona pirmā iespiestā periodiskā izdevuma “[Bauskas] Sludinājumi” izdevēja Nahmana Jankeloviča mazmeitas FANIJA, MIRJAMA un ANNA. Visas trīs uz Latviju bija atbraukušas no savas pašreizējās dzīvesvietas Izraēlas un viesojās savu senču pilsētā Bauskā.
Mirjama Jankeloviča Jeruzalemē strādā par ķīmiķi, Anna Mellere nodarbojas ar lauksaimniecību, savukārt Fanija Klevitska ir grafiķe dizainere. 1974. gadā viņas kopā ar ģimeni no toreizējās padomju Latvijas izceļoja uz Izraēlu. Aizbrauca arī Fanijas, Mirjamas un Annas tēvs, Nahmana Jankeloviča dēls Moisejs.
Dzimtenē māsas pēdējos gados cenšas ierasties regulāri. Šoreiz kopā ar viņām no Izraēlas atceļojuši arī vairāki dzimtas radinieki. Daži Latviju skatīja pirmo reizi. “Bauskas Dzīves” redakcijā Anna, Fanija un Mirjama atklāja Latvijas iespaidus, dalījās pārdomās par pasaules lietām un savu redzējumu par šo laiku. Viņas centās atsaukt atmiņā piedzīvoto un stāstīto par savu vecmāmiņu un vectēvu, arī par Bausku.
Ļoti interesanti būtu uzklausīt atmiņu uzplaiksnījumus par vecvecākiem, vecākiem. Kas dzirdēts un prātā palicis?
– Tie, protams, ir tikai stāsti, bet dažas epizodes atmiņā iespiedušās jo spilgti. Nedaudz piepūlot iztēli, varam zīmēt dažas interesantas ainas. Piemēram, vecmāmiņa prata spēlēt klavieres. Kur tagad Bauskā ir autoserviss “Palīgs tavam auto”, kādreiz rādīja kino. Demonstrēja mēmās filmas. Vecmāmiņa attēlu pavadīja ar klavierspēli, bet bērni salīda zem klavierēm, gulēja un vēroja dzīvās bildes. Tādējādi tika apgūts pasaules kinoklasikas repertuārs. Pēc vectētiņa nāves 1911. gadā vecmāmiņa turpināja izdot Bauskas avīzi. Kaut kur ir dzirdēts, ka vietējā laikrakstā bijis publicēts Rūdolfa Blaumaņa dzejolis – veltījums vecmāmiņai. Diemžēl ne par dzejoli, ne arī ko vairāk par šo faktu nezinām.
Vēl viens gadījums. Ir 1941. gada vasara, sācies karš, vācieši tuvojas Rīgai, sarkanā armija atkāpjas. Ebreji zināja, ka Hitlers viņus neieredz, tāpēc daudzi centās braukt uz Krieviju līdz ar bēgošajiem sarkanarmiešiem. Tika brīdināts arī mūsu tēvs, ka vēl ir iespēja tikt ar pēdējo vilcienu prom uz austrumiem. Kad padevuši vagonus, gribētāju bijis daudz. Atļauju iekāpt devuši tikai cilvēkiem, visus saiņus un mantas vajadzējis atstāt uz perona. Tēvs atceras, ka daudzi paziņas, kas nespējuši no mantības šķirties un cerējuši sagaidīt vēl vienu vilcienu, tā arī vairs nav sastapti. Mūsu vecmāmiņa nomira Kirgīzijā, tēvs atgriezās Latvijā un tikai tad nodibināja ģimeni. Kad bijām mazas, no Rīgas, kur tolaik dzīvojām, kopā ar tēvu bieži braucām uz Bausku. Tētim ļoti gribējās noiet pa ielu garām savai jaunības mājai, kas mums, protams, vairs nepiederēja. Vecāki vispār necentās daudz stāstīt par dzimtas vēsturi, jo baidījās, ka tas var kaut kādi mums kaitēt skolā, darbā.
Uz Izraēlu mūsu ģimenei izdevās izbraukt 1974. gadā. Ar grūtībām, bet projām tikām. Visu mūžu tētis cerēja atgūt savu māju Bauskā, Rūpniecības ielā. Tikai pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas mēs viņa sapni varējām piepildīt.
Kādas jums ir atmiņas par laiku, kad ieradāties Izraēlā?
– Pierast svešā vidē palīdzēja doma, ka esam atgriezušies savā etniskajā dzimtenē. Divos gados apguvām valodu (ivritu). Lai arī Izraēlā ir ļoti daudz ieceļotāju no bijušās padomju savienības, kuri runā krieviski, valstī pat netiek pieļauta iespēja, ka varētu kāds neiemācīties ivritu. Izraēlā, piemēram, atšķirībā no Latvijas nav krievu skolu.
Pēc diviem gadiem devāmies obligātajā militārajā dienestā. Izraēlā, izņemot pārliecinātus pacifistus, tas ir obligāts visiem, arī sievietēm. Armija – tā bija lieliska iespēja adaptēties vienaudžu vidē. Mums tas bija vairāk nekā piedzīvojums, par kuru nav saglabājušās sliktas atmiņas.
Nu ir laiks pagājis, savā zemē esam iejutušās.
Vai nav domas atgriezties Latvijā, zemē, kur esat dzimušas, vadījušas bērnību?
– Ziniet, mums, ebrejiem, ir citāda filosofija. Mēs esam maza tauta, kas izkaisīta pa visu plašo pasauli. Mūsu valsts ir tikai pusgadsimtu, precīzāk, 57 gadus veca, tai ir nepieciešami cilvēki. Jā, daba Latvijā nav salīdzināma ar Izraēlu, te viss ir zaļāks, košāks. Mēs labprāt braucam šeit ciemos, bet jādzīvo ebrejiem tomēr Izraēlā. Tāpat kā krieviem Krievijā, latviešiem Latvijā. Mēs atceramies pagātni, bet vienlaikus domājam arī par savu valsti un tās nākotni.
Jūs esat ļoti cītīgi vākušas, arī turpināt izzināt savas dzimtas vēsturi. No kurienes šāda uzcītība?
– Iespējams, tā ir vēl viena mūsu valsts īpatnība. Visās Izraēlas skolās bērniem, kad viņi sasniedz 12 vai 13 gadu vecumu, ir jāveic pētījums – jāizzina savs ciltskoks. Tādējādi viņi daudz ko uzzina par savu vecāku, vecvecāku dzīvi, zemi, kur viņi dzimuši. Tas ir saistoši, šo projektu prezentācija nereti izvēršas par interesantu daudzu valstu iepazīšanu.
Mēs esam atvedušas uz Latviju arī savus bērnus, jo vēlamies, lai viņiem ir ne tikai teorētisks, bet arī reāls priekšstats par šo brīnišķīgo zemi.
Latvijā mēs viesojāmies skolēnu Dziesmu svētku laikā. Daudzi mūsu radinieki ir cītīgi pasaules apceļotāji, taču Rīgā redzētais viņus patiesi sajūsmināja. Kādu pārsteidza organizētība – tik daudz ļaužu, bet viņi neveido pūli, ir kulturāli, smaidīgi. Izteica arī pozitīvu atzinumu par Latvijas valdību, ka tajā daudz gados jaunu cilvēku. Bet galvenais, ka ikviens no mūsu šīs reizes līdzbraucējiem izteica cerību Latvijā atgriezties vēlreiz, līdzi ņemot savus paziņas, draugus. Tas ir vislabākais apliecinājums, ka Latvija ir tūristiem interesanta zeme. Mācieties tikai tos uzņemt!
Bauskas saimniekiem būtu daudz darāmā, lai piesaistītu pilsētai cauri braucošus tūristus.
Valdība, arī vietējā vara regulāri apgalvo, īpaši pirms vēlēšanām, ka tūrisms ir prioritāra joma. Vai jūs to izjutāt?
– Bauska ir skaista pilsēta, lieliskas upes, tik daudz zaļumu, īpaši ja salīdzina ar Izraēlu, kur visvairāk ir tuksneša. Tomēr par tūristiem, patiesi, vēl daudz ir jādomā. Viesnīcās vietu nepietiek, vecpilsēta diemžēl nav prioritāte nedz no sakoptības, nedz tūristu ērtību viedokļa. Arī gar upju krastiem gribētos sakoptākas pastaigu vietas. Tomēr uz valdību vien paļauties nevar. Politiķi visā pasaulē ir vienādi. Jeruzalemē pirms pašvaldību vēlēšanām arī tiek solīti zelta kalni. Bet pēc tam dzīvojam, kā mākam, – problēmu pietiek.
Kad paziņa brauca ekskursijā uz Izraēlu, mans pirmais jautājums viņai bija – vai nav bailes?
– Tas ir pasaulē izveidojies stereotips, ka Izraēla ir nedrošākā valsts pasaulē. Taču pie mums cilvēki dzīvo tāpat kā citur. Varbūt biežāk manāmi terora akti, par tiem arī vairāk runā, rāda televīzijā, raksta avīzēs. Taču tie notiek dažos rajonos un nebūt neaptver visu valsti. Jāatzīst, ka arābi ir pilnīgi cita pasaules uzskata cilvēki. Nekad jūs neredzēsit arābu rīkotu demonstrāciju par mieru pasaulē. Tā vien šķiet, ka terors ir viņu dzīvesveids. Cilvēki laiž pasaulē bērnus, lai viņi kļūtu par teroristiem pašnāvniekiem, un lepojas ar to. Mēs, ebreji, Izraēlā dzīvojam un arābi mums netraucē, bet mēs viņiem gan. Tāda ir šodienas pasaule, kurā mēs, ebreji, esam raduši vietu savai valstij, un nav citas, kur to pārcelt.
Izraēlā ebreji ir ļoti lieli savas valsts patrioti. Piemēram, kāpēc mums pirkt un lietot citur ražotus produktus un preces, ja Izraēlā to pietiek – pašu ražotu un kvalitatīvu. Tā mūsu iedzīvotāji piespiež valdību rūpēties par savas valsts produkcijas aizstāvību. Arī tā izpaužas mūsu patriotisms.
P. S. Publikācija tapusi sadarbībā ar vēstures maģistru Aigaru Urtānu.
