Vēl 65 gadus pēc Otrā pasaules kara beigām notiek diskusijas par Latviešu leģiona dalību vācu armijas sastāvā cīņā pret Padomju savienību. Vai ir iemesls Latvijā atzīmēt 16. martu? Tas liecina par latviešiem naidīgu ideoloģiju un patiesības nezināšanu.Trūkst izpratnes par leģionuPadomju savienības ideoloģiskie mantinieki Krievijā nīst latviešu leģionu. Diemžēl arī daļai jaunākās paaudzes nav izpratnes par leģionu, jo skolās netiek pievērsta vērība Otrā pasaules kara un okupācijas laika vēsturei.Manuprāt, latviešu leģions bija pēdējā cerība novērst Latvijas otrreizēju nokļūšanu Padomju savienības varmācībā un atgūt dzimtenes brīvību. Pat ar vislielāko piepūli abām – 15. un 19. – latviešu divīzijām neizdevās nosargāt tēvzemi no nokļūšanas komunistu jūgā. Nevar vainot karavīrus, kuri pašaizliedzīgi cīnījās līdz pēdējai kara dienai. Tā nebija kalpošana kādai svešai idejai vai varai, bet centieni glābt tēvzemes brīvību.Abas divīzijas vienīgo reizi blakus cīnījās Veļikajas upes pozīcijās 1944. gada martā. Šo kauju atcerei Daugavas Vanagu (DVL) organizācija 16. martā piemin latviešu leģionārus.Pirmajos Latvijas neatkarības gados pat Saeima 16. martu pieņēma kā svinamo dienu, bet vēlāk Krievijas iebildumu dēļ to izsvītroja. Ir nožēlojami, ka daļai latviešu 16. marta jautājums ir vienaldzīgs. Mums jāpiemin kauju laukos un gūstekņu nometnēs zaudētās ap 50 tūkstošiem dzīvību. Lestenes brāļu kapu pieminekļa pamatnē ir iekalti A. Eglīša vārdi: «Mēs gaidām taisnības augšāmcelšanos.» Mūsu pienākums ir par to gādāt un arī atspēkot nepamatotus apmelojumus. To ar nacionālo pārliecību un drosmīgi dara partijas «Visu Latvijai» jaunieši.Latviešu leģionāriem Otrā pasaules kara beigās iznāca cīnīties divos atšķirīgos kauju laukos. 19. divīzijas leģionāri aizstāvēja Kurzemi, bet 15. divīzija cīnījās Vācijā – Pomerānijā. Vācija kapitulēja 1945. gada 8. maijā, līdz ar to abu leģiona divīziju likteņi bija stipri atšķirīgi. Kurzemē leģionāri agrāk vai vēlāk nonāca krievu gūstā, bet Vācijā esošās 15. divīzijas karavīri – rietumu sabiedroto rokās. Tas ļāva izvairīties no nelaimēm, ko sagādāja krievu varmācība. Rietumos leģionāru liktenis bija noskaidrots jau 1946. gadā, bet krievi vēl šodien leģionārus sauc par fašistiem.Izcils kaujas virsnieksViens no Otrā pasaules kara izcilākajiem latviešu virsniekiem bija baušķenieks pulkvedis Vilis Janums. Pulka cīņas V. Janums aprakstījis savā grāmatā «Mana pulka kauju gaitas». Šī grāmata iznāca 1953. gadā Vācijā. Par grāmatas mērķi autors raksta: «Manī nobrieda vēlēšanās nepieļaut, ka manu kritušo karavīru cīņu un kapu vietas laika tecējumā aizmirstos un izzustu no latvju tautas atmiņas.»Pulka karavīriem komandieris atmiņā palicis kā izcils kaujas virsnieks. Viņam vienmēr rūpēja karavīru stāvoklis, taktiskos uzdevumus V. Janums centās veikt ar iespējami mazākiem zaudējumiem.Kad 15. divīzija atradās Mēklenburgā, V. Janums 1945. gada 19. aprīlī saņēma pavēli saformēt kaujas grupu un ar trim bataljoniem iesaistīties Berlīnes aizstāvēšanā. Apzinoties bez-cerīgo stāvokli, V. Janums, pretēji pavēlei un riskējot ar dzīvību, ar savu kaujas grupu apgāja Berlīni un pie Elbas 27. aprīlī padevās amerikāņiem. Ar savu pēdējo pavēli V. Janums izglāba no nāves vai krievu gūsta gandrīz tūkstoš latviešu karavīru.Pēc tam pulkvedis Janums nonāca Cēdelgemas gūstekņu nometnē Beļģijā. 1945. gada 28. decembrī nometnē nodibināja Daugavas Vanagu organizāciju, kurā par pirmo priekšsēdētāju ievēlēja pulkvedi V. Janumu.Pulkveža V. Januma mūžs 87 gadu vecumā noslēdzās Vācijā 1981. gada 6. augustā. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas radās iespēja viņu pārapbedīt dzimtenes smiltīs – Rīgas Brāļu kapos.
