Poliklīnikas uzgaidāmajā telpā māte cītīgi mēģina sadalīt vienu papīra salveti vairākās plāksnēs. Caurspīdīgās strēmeles pēc brīža nonāk abu līdzās sēdošo atvašu rokās, lai noslaucītu pilošo degunu. Sieviete taupa, cik varēdama, taču galus kopā savilkt grūti.Pēdējais pliķis skarbajā krīzes periodā bijis sociālajā dienestā saņemtais atteikums trūcīgās personas statusa iegūšanai. Skolā bērniem nav arī brīvpusdienu, bezdarbnieku pabalsts izsīcis.Taču visam tam pretī kā nesagraujama klints stāv Ministru kabineta noteikumi. Saskaņā ar tiem jebkādi pabalsti no pašvaldības liegti, trūcīgā statuss arī nepienākas, jo sievietes ģimenes īpašumā ir gan māja, gan automašīna. Spēkrats gādāts labajos laikos, kad vīrs ar celtniecības darbiem pelnīja labi, bet māja ir senču mantojums, kurā vēl mīt paši sirmgalvji. Tad nu arī uz vecīšu pensijām nākoties balstīties, to protot ierādīt arī sociālajā dienestā. Neziņa mācot par nākamo gadu, kad valsts vēl grasās «nošņāpt» arī bērnu astoņu latu «lielo» pabalstu. Šosezon braukts pēc dabas veltēm, lai par pārdoto varētu vilkt dzīvi. Taču aizdurvē klauvē ziema, un jau tagad nolaižoties rokas. Vai tiešām ģimenei būtu jāpaunojas un jāpievienojas tiem tūkstošiem izbraukušo, lai varētu cilvēcīgi bērnus izskolot un pabarot?Pieļauju, ka šāda situācija ir ne vienā vien mūspuses novadu ģimenē. Labklājības ministrijā piekrīt, ka ikkatrs gadījums ir individuāls. Tieši tāpēc pašvaldībās esot sociālie darbinieki, kuri skata katru situāciju un vērtē, un no viņiem pieejamiem līdzekļiem mēģina sniegt ja ne šo sociālo palīdzību, tad atrast citus veidus, kā palīdzēt ģimenei. Viena no iespējām esot nevalstiskās organizācijas. Taču neviens nav atbildējis, ko iesākt tad, ja birokrātija izrādās stiprāka, bet cilvēcīgais saprāts izplēnējis.
