Saules nogurdināti pasažieri darbdienas beigās steidza iekāpt vakara autobusā, lai dotos pārdesmit minūšu ilgā braucienā mājup.
Saules nogurdināti pasažieri darbdienas beigās steidza iekāpt vakara autobusā, lai dotos pārdesmit minūšu ilgā braucienā mājup. Taču mašīnu rinda, kuras astē autobuss nostājās, tiklīdz tas izgriezies no autoostas, nokļūšanu mājup pārvērta pusstundu garā remontdarbu “romantikā”. Skarbā, nogurdinoši nepanesamā, pat dzīvību apdraudošā. Autobuss vairāk stāvēja nekā brauca, izkāpt no tā nevarēja, apkārt rosījās ceļa remontētāji, kustība noritēja tikai pa vienu joslu, apdzīt nevarēja, neiespējami aicināt ātro palīdzību vai policiju.
Nauri autobusā iestīvēja draugi. “P** b**, kur tu mani te n** sēdini. Burakā dabūsi! Es j** rot stāvēt gribu. P** man par citiem…” Nauris turpināja gausties, taču, saņēmis brāļa dunku, saguma sēdeklī. “Eu, mums arī jābrauc, kā citādi šo n** tepiķi dabūsim mājā!” trīs metrus garu paklāja rulli bīdīdami, autobusā vietu centās izkarot pāris jauniešu. Sadzīves lietas sapirkuši, viņi pāris latu atlicinājuši aliņam, kurš, kā zināms, saulē kļūst dubultiedarbīgs. “Eu, tu, alkaš, savāc savus j** kātus!” viens no viņiem, stīvēdams tepiķi šaurajā ejā, pastūma Naura izstieptās kājas. “P**, iebāz p** savu tepiķi, p**! Purnā dabūsi! Burakā gribi?” snaudā iztraucēts, Nauris atsāka gānīšanos.
Autobusam bremzējot, krietns malks alus aizlija garām izslāpušai mutei. “Ko tas p**, braukt nemāk?” šoferim komentāru veltīja pusaudzis. Puika uz Bausku bija atbraucis nopirkt aliņu. Lauku veikalā bērns to nevarēja darīt, jo pārdevēja uzreiz pastāstītu mātei. Savukārt pilsētā alu iegādāties nav problēmu. “Eu, kretīn, ko dari, kur iebāzi biļetes?” viņam satraukti uzsauca līdzbiedrs, “ja iekāps kontrole!” “A man p**, es vēl tai pudelē iemīzīšu, lai tad tās m** skatās, ko viņas man padarīs,” zēns bravūrīgi pacēla pret logu tikko izdzerto alus pudeli, kurā caur brūno stiklu bija manāmi balto papīriņu kvadrātiņi.
“Burakā dabūsi!” savu kaujas saukli līdzbraucējiem atkal atgādināja Nauris. “Izsauciet taču kāds policiju, cik ilgi to var izturēt!” satrauktu lūgumu apkārtējiem veltīja nogurusi bankas darbiniece. “Vai te nav kāds dakteris? Sieviete paģībusi!” lūgums atskanēja no priekšējiem soliem. “Policija, ātrā palīdzība – labi, ja vispār šodien nokļūsim mājās,” nodomāja skolotāja, neveiksmīgi cenzdamās lasīt metodisko materiālu par romantismu latviešu dzejā un tā audzinošo ietekmi uz jaunajiem lasītājiem. “Šoferīt, atveriet durvis, lai kaut nedaudz tiek iekšā svaigs gaiss! Sēdiniet viņu te, pie durvīm! Ņemiet ūdeni! Man ir validols,” skanēja satraukti padomi no pasažieriem, kuri kā prazdami centās palīdzēt vājiniecei. “Burakā viņai!” sava prāta robežās palīdzību vēlēja arī Nauris.
Beidzot, izkļuvis no luksoforu ierobežotiem sastrēgumiem, autobuss uzņēma gaitu. Pusstunda bezgaisa bija aizritējusi, kontrole neiekāpa, nebija policistu, mediķu. Vecā pasažiere atguva možumu, autobuss strauji nobremzēja pie kārtējās pieturas. Jaunie saimnieki pār tveices nomocīto, sasvīdušo pasažieru galvām izstīvēja laukā sarullēto tepiķi, izkāpa zēni ar nepiečurāto alus pudeli, kura pēc slaida lidojuma atrada mājvietu grāvī. Brālis izstīvēja laukā Nauri, kurš apmulsumā par straujo pozas maiņu paspēja visiem novēlēt savu “Burakā dabūsi!”.
“Atvainojos par traucēšanu!” palicēji vēl uzklausīja brāļa teikto, un vakara autobuss aiztrauca tālāk līdz nākamajam ceļa remonta radītam sastrēgumam.
