Kompaktdisku atskaņotājā griežas violeta ripa, no skaļruņiem plūst kaut kas pazīstams un tuvs – daudzkārt lasīta Austras Skujiņas dzeja, gadu gaitā tik pierastais Zigfrīda Muktupāvela balss tembrs un nedaudz smeldzīgi sāpīgas vijoles skaņas.
Kompaktdisku atskaņotājā griežas violeta ripa, no skaļruņiem plūst kaut kas pazīstams un tuvs – daudzkārt lasīta Austras Skujiņas dzeja, gadu gaitā tik pierastais Zigfrīda Muktupāvela balss tembrs un nedaudz smeldzīgi sāpīgas vijoles skaņas.
Izdevniecības «Mikrofona ieraksti» izdotajā albumā «Violets» 37 minūtēs izskan 11 Jāņa Lūsēna dziesmas ar Austras Skujiņas vārdiem.
Kāds bija tavs ceļš līdz soloalbumam?
– Tas sākās rokoperā «Sfinksa» Nacionālajā teātrī. Kopā ar Jāni Lūsēnu un citiem mūziķiem pamazām nobrieda doma, ka varam uzspēlēt vēl ko. Jānis sāka rakstīt dziesmas, atlasītas tika tās, kuras bija ar Austras Skujiņas dzeju, līdz beidzot nonācām līdz albu- mam. Man ļoti patīk Skuji- ņas dzeja, vienkāršība valodā mijas ar dziļām domām. Skumjas un pesimisms nav pats galvenais, ko uztveru šajos dzejoļos.
«Violets» – tā ir tāda kamerpopmūzika. Tās nav tikai skumjas melodijas, atsevišķi motīvi albumā ir pat cerīgi un gaiši. Tās ir dziesmas cilvēkiem, kuri grib kaut ko paklausīties, jo fona mūzikai šis disks nederēs.
Vai nav bail izpildīt tik populāras dzejnieces tekstus? Klausītāji var nepieņemt, apgalvojot, ka viņi Austru Skujiņu grib dzirdēt citādāk.
– Atbildība vairāk jāuzņemas komponistam, esmu tikai izpildītājs. Tomēr šīs dziesmas uztveru ļoti personīgi, jo man saprotamas Skujiņas emocijas. Katrā melodijā es izdzīvoju tajā tēlotā varoņa izjūtas.
Vai līdzīgi neveidoji arī dzejnieka tēlu izrādē «Kaupēn, mans mīļais»?
– Princips ir tieši tas pats. Neesmu profesionāls aktieris, nemāku tēlot, tāpēc izrādē es saņemos, sagatavojos un tad izdzīvoju traģisku dzejnieka likteni.
Bet tev taču nav šī traģiskā dzejnieka likteņa?
– Droši vien, ka ne. Lomā to cenšos izdzīvot un jūtos kā traģisks dzejnieks. Dzīvē man ir darbs, esmu producents ierakstu kompānijā «Mikrofona ieraksti». Man ir «cieta» alga un daudz iespēju darboties radoši. Tas man patīk.
Kas attiecas uz «Kaupēnu», tad tāda iespēja rodas desmit gados reizi. Esmu laimīgs, ka man tāda bija, bet būt par aktieri un spēlēt katru vakaru citu lomu, to es nevarētu. Tas, kas notiek «Sfinksā», man patīk vislabāk. Uz skatuves īsti neesam, sēdam augšā un spēlējam. Esmu pat iedomājies, ka tā varētu būt mana sapņu profesija.
Kā tu ienāci mūzikā?
– Septiņu gadu vecumā mamma aizveda uz Siguldas bērnu mūzikas skolu. Bet par mūzi- ķa karjeras sākumu uzskatu 1983. gadu, kad Liepājā sāku sadarboties ar Jāni Lūsēnu. Toreiz Liepājas teātris iestudē- ja Jāņa Lūsēna rokoperu «Māte un neitronbumba», es izrādē spēlēju vijolnieku.
Daudziem noteikti atmiņā saglabājies šāds Zigfrīda Muktupāvela tēls: slaids, blonds, garmatains jaunietis, ar stilīgu auskaru un smeldzīgām vijoles melodijām.
– Auskaru es dabūju Bauskā mīklainos apstākļos. Vispār trīs gadi Bauskā – tas bija interesants un skaists posms manā dzīvē, bagāts ar notikumiem, jaukiem cilvēkiem un daudzām neprātīgām izdarībām. Arī lielākie muzikālie sasniegumi bija laikā, kad mēs dzīvojām Bauskā un bijām Ļeņina kolhoza vokāli instrumentālais ansamblis «Zodiaks».
Kādi cilvēki un notikumi visspilgtāk palikuši atmiņā no Bauskas laikiem?
– Daudzu labu cilvēku vārdus baidos saukt, jo precīzi tos vairs neatceros. Aivaru Grundmani gan noteikti neaizmirsīšu, arī šoferīti Kārli – supercilvēks. Daudz jauku meiteņu no Bauskas. Domāju, viņas pašas zina, kuras mums bija labākās draudzenes. Viņām visām arī mans sveiciens. Ja kādai ko esmu palicis parādā, tad, lūdzu, piedodiet.
Daudz kas traks tika tolaik sadarīts. Gorbačova laiki, «sausais» likums, bieži devāmies uz SKF glābiņu meklēt. Blati mums tur bija lieli. Braucām uz «Liepājas dzintaru», un pilns autobusiņš piekrauts ar alus kastēm. Tolaik tā bija liela vērtība.
Ne viena vien diena tika jautri pavadīta Īslīces krastos. Dažas tantiņas tika iznestas cauri ar visādiem smalkiem gājieniem. Reiz kādā ķirbju dobē salikām arbūzus un vērojām saimnieces reakciju. Jautri!
Vai mēs tevi kaut kad atkal varēsim dzirdēt Bauskā?
– Albumam «Violets» koncerttūre saplānota, to dara Aivars Hermanis. Es pat nezinu, kur mums uzstāšanās paredzēta. Ja būs tāda iespēja, pat ļoti labprāt atbraukšu uz Līduma kultūras namu.
