Lielā dzīves filosofija vislabāk atrodama ikdienas sīkumos.
Lielā dzīves filosofija vislabāk atrodama ikdienas sīkumos. Nejaušās frāzēs vai sarunās nereti ietvertas daudz dziļākas domas, nekā viens otrs varbūt spēj “izpīpēt”, ilgas stundas sēdēdams un pildspalvu grauzdams.
Pirmā saruna: “Braucu uz Rīgu, Vija rīko nelielu atvadu mielastu. Viņa pārvācas uz dzīvi Īrijā. Papīri nokārtoti, meitu arī ņem līdzi. Sākumā vēl skuķis tā kā pačīkstēja, jo draugi paliekot pamatskolā, bet nu laikam būs samierinājusies. Pagājušajā vasarā Vija aizbrauca tur strādāt, laikam kādos dārzos. Pēc pāris mēnešiem iekārtojās kafejnīcā un šopavasar precēsies ar īpašnieku. Šis esot gadus četrus vecāks, bet prātīgs, strādīgs, uzturot trīs kafejnīcas, piepilsētā ir māja. Vija jau ļoti jūsmo.
Atceros, te, laukos, viņai arī viens draugs sējās klāt. It kā labs puisis, abi viena vecuma, 25 gadu jubileju kopā rīkoja. Tad ciema klubs vēl nebija izputējis, ēdnīcā vietējie bieži taisīja mielastus, ballītes. Bet tad viņš pazaudēja darbu, redzēju, ka ar pudeli “satikās”. Ciemā jau runāja, ka meita Vijai no šā. Bet to nu gan es īsti nezinu. Taču tagad Aivaram nav nekā. Kura pie viņa ies? Bez darba, iedzer. Redz, Vija pati, bija tāda klusa, bet sameklēja sev citu, tagad precēsies ar īru. Tā nu latviešu vīrieši paliek gribot.”
Otrā saruna: “Zini, ja vien nebūtu problēmu ar dzīvokli, pārvāktos dzīvot pie māsas uz Aizkraukli. Vakar biju ciemos, un nu esmu kā spārnos. Vispār jau pilsēta panīkusi, nekā interesanta, bet viena lieta mani ir pilnīgi pārņēmusi. Pēc gandrīz desmit gadu pārtraukuma biju atkal uz slidām. Pusotra stunda man bija par maz. Māsas bērni jau sen bija nokusuši, bet es tik slidinājos. Beigās pārņēma skumjas. Kāpēc Bauskā nevar uzbūvēt ledushalli? Kā tādiem nabagiem mums jābrauc peldēt, slidot, skatīties kino uz Jelgavu, Rīgu, Aizkraukli.
Vai nezini, cik maksā sludinājums avīzē? Nepažēlotu naudu un ierakstītu: “Slēdzu līgumu un pārdodu savu vēlētāja balsi tam sarakstam, kurš Bauskā apsolās uzcelt ledushalli!” Es vēl varētu pierunāt draugus, radus. Tikai nezinu, cik lai prasu par šādu pakalpojumu.”
Trešā saruna: “Čau, “sorī”! Bet ātrāk nekādi nevarēju. Pēdējais buss uz Bausku un tik pilns. Tagad esmu Iecavā, tā kā pēc minūtēm divdesmit būšu Bauskā. Jūs vēl svinat? Jauki! Ko? Beidzies? Kas? Ā, sausā! Nu jau būs divpadsmit, bodes ciet. Klau, es ieiešu bārā, paņemšu trauku. Iedos! Tur man čoms, esmu pircis naktī. Balto? Nē, labāk divus krāsainos. Labi. Veči, gaidiet, ap pusvieniem būšu. Nu super, kodiens sanāks. Labais!
Eu, sakiet, lai Alla neiet prom, būs labi. Gaidiet! Kurš tev stāvs bija? Jā, jā, otrais, uzkāpšu! Ko, kur? Pie jums uzkāpšu, tad skatīsimies, kur kāpt. Okei, čau!”
