Dzelzs rumaku stiķi un niķi ne vienam vien ir sagādājuši rūpes un raizes dažādās dzīves situācijās. Novadniece Inta vēl ilgi atcerēsies kādu braucienu no Rīgas uz Bausku, kas ļāva saprast tehnikas un likteņa spēku.Pēc vidusskolas beigšanas Intas dzīves līkloči galvenokārt tika saistīti ar galvaspilsētu. Kādā no augstskolām viņa kaldināja savu diplomu, bet iztiku pelnīja, vakaros strādājot par bārmeni vienā no Vecrīgas kafejnīcām.Vecāki Intai dzimšanas dienā bija uzdāvinājuši lietotu ārzemju markas motorizēto rīku. Brīvdienās Inta labprāt ar draudzenēm devās uz kādu mācību poligonu vai arī garākā pārbraucienā pa tēvzemes līkumotajiem ceļiem. Vienā no šādām reizēm Inta bija nodomājusi draudzenes aizvest uz savu dzimto Bausku.Līksmā noskaņojumā meitenes sakāpušas automašīnā un, skanot viegliem mūzikas ritmiem, turpinājušas ceļu pa autoceļu A7. Aiz Ķekavas Intas acu skatiens «pielipa» pie auto temperatūras rādītāja, kas bija pietuvojies līdz maksimumam. Klusībā viņa cerēja, ka varbūt līdz galamērķim autiņš tomēr aizripos. Taču cerības sabruka – no pārsega dūmoja, un automašīna izdvesa jocīgas skaņas.«Šķiet, esam atbraukušas,» līdzbraucējām uzsauca Inta un strauji nobremzēja ceļmalā. Izkāpusi no automašīnas un pacēlusi tās priekšējo pārsegu, viņa secināja, ka dzinējs ir pārkarsis. Auto aizmugures nodalījumā viņa atrada tēva ielikto dzesēšanas šķidrumu «tosolu» un ar tā palīdzību centās atdzesēt sakarsušo motoru.Meitenes pie automašīnas ar atvērtu «kapotu» piesaistīja garāmbraucēju uzmanību. Pirmais palīgs bija vīrs cienījamos gados. Taču ne viņš, ne divi citi šoferīši nespēja tikt galā ar Intas dzelzs rumaka «iekšām». Nācās saukt talkā autoevakuatoru, jo mašīnai bija konstatēti vēl citi defekti un cits auto to aizvilkt nevarēja.Galvaspilsētas palīdzības dienestā pavēstīja, ka var ierasties tikai pēc divām stundām. Draudzenes Intu solīja nelaimē vienu nepamest, un visas trīs cītīgi gaidīja atbrīvotāju no šīs ne visai patīkamās situācijas. Kad lielā automašīna ar dzelteno uzrakstu «SOS palīdzība uz ceļa» tuvojās liktenīgajai vietai, meitenes leca no autiņa un māja šoferim ar rokām, it kā viņu jau pazītu sen un gaidītu veselu mūžību. Taču ar evakuatora ierašanos visas raizes nebija beigušās. Kabīnē bija vietas tikai diviem cilvēkiem, trešajai jāieņem vieta salūzušajā automašīnā. Tā nu Intai ceļš uz galvaspilsētu bija jāpavada uz evakuatora. Turklāt automašīna uz platformas bija novietota ar degunu uz aizmuguri, un Intai vajadzēja noraudzīties uz visiem, kas brauca aiz palīdzības autiņa. Garāmbraucēji smaidīja…Jautrība sita augstu vilni kādā spēkratā, kurā brauca puišu četrotne. Viņi visādi centās piesaistīt Intas uzmanību, signalizēja, māja ar rokām, taču meitenei uz jokiem prāts nenesās. Beigās pielūdzēji meta mieru un apsteidza evakuatoru, taču Rīgā pie luksofora atkal bija lemta satikšanās. Šoreiz puisis, kas sēdēja blakus šoferim caur auto logu izbāza savu mobilo telefonu un rādīja, lai Inta pasaka savu tālruņa numuru. Tas viņai izdevās ar dažādu žestu palīdzību. Kad viens no puišiem viņai piezvanīja un uzaicināja uz satikšanos, Inta atbildēja, ka šī diena nav tam piemērota, jo viņai ar sabiedrisko transportu bija jānokļūst līdz vecāku mājām Bauskā. Abi sarunāja randiņu nākamajā nedēļā, un Inta satika puisi, ar kuru kopā ir jau vairākus gadus.
